Šeit sākās mūsu zemūdens ceļojuma otrā daļa. Pirmā nobeidzās ar aizkustinošu notikumu koraļļu kapsētā, kas uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu. Tātad visa kapteiņa Nēmo dzīve norisinās vienīgi šajā bezgalīgajā jūrā, pat kapsēta viņam ierīkota neaizsniedzamos dziļumos. Nekāds jūras nezvērs netraucēs «Nautila» iemītnieku pēdējo dusu, nāvē viņi paliek tāpat vienoti kā dzīvē. «Arī cilvēku netraucēti,» kapteinis Nēmo teica.
Vienmēr un visur šī bargā un nelokāmā neuzticība pret cilvēku sabiedrību!
Es vairs nevarēju piekrist Konsela hipotēzēm. Šis krietnais puisis bij pārliecināts, ka «Nautila» kapteinis ir neatzīts zinātņu vīrs, kas ienīst cilvēkus tikai tāpēc, ka tie nav pratuši viņu cienīt; ka šis cilvēks ir nesaprasts ģēnijs, kas noguris un vīlies paslēpies jūrā, lai tur savām tieksmēm ļautu brīvu vaļu. Pēc manām domām, šī hipotēze tikai pa daļai izskaidroja kapteiņa Nēmo rīcību.
Pēdējās nakts piedzīvojumi, kad mēs tikām ieslodzīti kajītē un iemidzināti, kapteiņa bargā pavēle un man spēji atņemtais tālskatis, kad es gribēju aplūkot apvārsni, neizskaidrojamā triecienā, ko bij dabūjis «Nautils», nāvīgi ievainotais vīrs — tas viss manī modināja citus minējumus. Nē! Tā nebij vienkārši bēgšana no cilvēkiem! Viņa drausmīgais kuģis bij domāts ne tikai personiskas brīvības dziņas apmierināšanai, bet arī kādai man nezināmai, baigai atriebībai.
Šajā brīdī viss man vēl ir tumsā, es tajā pamanu tikai atsevišķus gaismas plankumiņus un esmu spiests atzīmēt vienīgi to, ko patlaban pārdzīvoju.
Bet vispār mūs nekas nesaista ar kapteini. Viņš zina, ka no «Nautila» aizbēgt nav iespējams. Viņš mums pat neprasīja goda vārdu, ka nebēgsim. Nekāds solījums mūs te nesaista. Mēs esam tikai cietumnieki, gūstekņi, kurus vienīgi aiz pieklājības sauc par viesiem. Tomēr Neds Lends vēl nebūt nav atmetis cerības reiz izkļūt brīvībā. Bez šaubām, viņš izlietos pirmo izdevīgo gadījumu. Protams, es darīšu gluži to pašu. Tomēr ar zināmu sirdsapziņas pārmetumu es paņemšu līdzi «Nautila» noslēpumu, kurā esam ieskatījušies, tikai pateicoties kapteiņa augstsirdībai. Beigu beigās — vai lai šo cilvēku ienīst vai arī apbrīno? Vai viņš pats ir upuris vai bende? Un tad, iekāms pametu šo kuģi uz visiem laikiem un tieku brīvībā, es tomēr vēlētos nobeigt tik lieliski iesākto zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es gribētu līdz galam redzēt visus brīnumus, kas slēpjas pasaules jūru dziļumos. Redzēt to, ko vēl neviens cilvēks nav redzējis, lai arī šī ziņkāre būtu jāsamaksā ar dzīvību! Ko tad es līdz šim esmu atklājis? Nekā vai tiklab kā nekā, jo mēs neesam nobraukuši vairāk kā seši tūkstoši ljē pa Kluso okeānu!
Tomēr es zinu labi, ka «Nautils» tuvojas apdzīvotām zemēm un, ja gadīsies iespēja izglābties, būtu nežēlīgi upurēt biedrus savai izziņas kaislībai. Man jāseko viņiem vai pat jāvada tie. Bet vai tāda iespēja vispār atgadīsies? Cilvēks, kam varmācīgi laupīta brīvība, to allaž vēlas, bet zinātnieks, izziņas kārais cilvēks, no šādas iespējas baidās.
Todien, 1868. gada 21. janvārī, dienas vidū kapteiņa palīgs iznāca uz klāja izmērīt saules augstumu. Cigāru aizpīpojis, es novēroju viņa pētījumus. Es nešaubījos, ka šis cilvēks neprot franciski, jo vairākkārt skaļā balsī izteicu dažas piezīmes, kurām vajadzēja izvilināt nejaušu uzmanību, ja viņš tās saprastu, bet viņš izturējās vienaldzīgi un klusi.
Kamēr viņš ar sekstantu izdarīja savus novērojumus, kāds «Nautila» matrozis iznāca nospodrināt prožektora stiklus — tas pats milzis, kurš mūs pavadīja pirmajā ekskursijā uz Krespo salu. Es aplūkoju tuvāk šo aparātu, kura spēku simtkārtīgi pavairoja lēcveidīgi stikla gredzeni, kas gaismu koncentrē vajadzīgā virzienā. Elektriskā lampa bij tā ierīkota, ka no tās spožuma nekas negāja zudumā. Voltas loks dega telpā, kas bij atbrīvota no gaisa, un šis apstāklis nodrošināja ir tā kvēles vienmē- rību, ir intensitāti. Šis tukšums ari saudzēja grafīta stieņu galus, starp kuriem liecās spīdošais pusloks. Tāds ietaupījums kapteinim Nēmo bij sevišķi no svara, jo viņam
Mēs sastapām lielus ūdens putnu barus.
nebūtu viegli atjaunot grafīta krājumus. Tādā iekārtojumā grafīta stieņu nolietošanās gandrīz nebij manāma.
Kad «Nautils» gatavojās uzsākt savu zemūdens braucienu, es nokāpu atkal kuģa iekštelpā. Lūka noslēdzās, un mēs devāmies ceļā tieši uz rietumiem.
Mēs braucām pa Indijas okeānu. «Nautils» pa lielākajai daļai turējās simts un divi simti metru dziļumā. Tā tas ilga vairāk dienas no vietas. Katram citam, kurš nebūtu iemīlējis jūru tā kā es, brauciens liktos ilgs un garlaicīgs. Turpretim man nenācās ne garlaikoties, ne dzīvot bezdarbībā: katru dienu es devos uz klāja ieelpot spirgto okeāna gaisu, novērodams brīnumainās ainas, lūkojos pa salona iluminatoriem, bibliotēkā lasīju grāmatas vai arī nodarbojos, kārtodams savas ceļojuma piezīmes.
Visu laiku mēs jutāmies gluži veseli. Pārtikas uz kuģa bij pilnīgi pietiekoši; es būtu bijis pavisam apmierināts arī bez tām piedevām, par kurām Neds Lends gādāja aiz tīrās spītības. Šajā vienmērīgajā temperatūrā pat no iesnām nebij jābaidās. Bez tam uz kuģa bij prāvs krājums dendrofīliju, kuras Provansā sauc par «jūras dillēm», un to polipu sulīgais mīkstums ir labākais līdzeklis pret saaukstēšanos.
Vairāk dienu no vietas mēs sastapām lielus ūdens putnu barus, galvenokārt kaijas un kurlikus. Dažus nošāvām, un, sevišķā veidā pagatavots, mums tur iznāca garšīgs jūras putnu cepetis.
«Nautila» tīkli izzvejoja vairākas pasugas jūras bruņurupuču ar izliektām mugurām, tā sauktās «karetes», kuru čaula tiek ļoti augstu vērtēta. Šie rāpuļi viegli ienirst ūdenī un, aizdarījuši gaļīgo vārstuli, kas atrodas pie nāsu kanāla ārējās atveres, var ļoti ilgi uzturēties zem ūdens. Daži no šīs pasugas dzīvniekiem, rokās paņemti, mierīgi guļ savās bruņās. Šo bruņurupuču gaļa nav sevišķi garda, toties vērtīgas viņu dētās olas.