Zivis arvien vairāk modināja mūsu sajūsmu, jo ilgāk mēs novērojām viņu dzīvi pa salona logiem. Es pamanīju vairākas sugas, kādas līdz šim vēl nekur nebiju redzējis.
Vispirms minēšu koferzivis, kuras dzīvo it sevišķi Sarkanajā jūrā, Indijas okeānā un ap Centrālamerikas krastiem. Šīs zivis, tāpat kā bruņurupuči, bruņneši, jūras eži un vēžveidīgie, aizsargātas ar bruņām, kuras ir nevis no krama vai kaļķiem, bet no īsta kaula. Dažkārt tās ir kā cieti trijstūri, bet dažreiz kvadrātveidīgas.
Es izmantošu arī Konsela piezīmes, ko viņš ik dienas mēdza rakstīt par šo jūras zivju sugām, un minēšu: sfen- glerijas ar sarkanām mugurām, baltām krūtīm — šīs zivis atšķiras ar to, ka nervu stiegras tām vijas trijās garenās sloksnēs; tālāk: elektriskās rajas ļoti spilgtās krāsās — šo zivju garums ir septiņas collas. Tālāk vēl citas ģintis: bumbu zivis, pilnīgi līdzīgas tumši brūnai, gandrīz vai melnai olai, izraibinātas ar baltām svītrām un bez astes; ežu zivis, apbruņotas ar adatām, — viņas var piepūsties un izveidot adatainu kamolu; jūras zirdziņi, kas pazīstami visos okeānos; lidojošās zivis ■— pegazi ar ļoti garu snuķi —, to krūšu spuras ir visai platas un izveido it kā spārnus, tāpēc šīs zivis var laisties vai vismaz pacelties virs ūdens līmeņa; lāpstainās bezdelīgas, kuru astes pārklātas ar vamagveidīgām zvīņām; makronates ar garām žaunām, lieliskas divdesmit četrus centimetrus garas zivis, kuras zaigo vispievilcīgākajās krāsās; zilganās kaliomores ar iesarkanām galvām; gļotainās lēkātājas ar melnām svītrām, garām krūšu spurām — šīs zivis apbrīnojami žigli slīd pa ūdens virsu; brīnišķās krokburu zivis, kas spēj pacelt spuras gluži kā izplestus spārnus jebkurā vēlamā virzienā; mirdzošās kurtes, kuras daba apveltījusi ar dzeltenām, debess ziluma, sudraba un zelta krāsām; triho- petras, kam spuras veidotas kā šķiedras; kotēs, vienmēr notriepušās ar dūņām un trokšņainas; bruņaces, kuru acis aizsegtas ar kustīgiem plakstiem, un, beidzot, šļācējzivis — ar garu, cauruļveidīgu snuķi, īstās jūras muš- ķērājas, kas nogalina insektus ar vienu vienīgu ūdens lāsi.
Lasepeda izdalītajā deviņdesmit devītajā zivju dzimtā, kura pieder kaula zivju otrajai apakškārtai un raksturīga ar žaunu vāku un bronhāio membrānu, es ievēroju skor- pēnu, kuras galva greznota ar adatām un kurai ir tikai viena muguras spura; saskaņā ar to apakškārtu, kādai šīs zivis pieder, tām trūkst sīko asaku. Otrā apakškārta mums sniedz sinanseīdas, trīs līdz četri decimetri garas, dzelteni svītrotas, ar ļoti fantastisku galvu. Turpretī pirmajai apakškārtai pieskaitāmas vairākas ērmīgu zivju sugas, piemēram, tā sauktais «jūras bullis», dzīvnieks ar lielu galvu, gan šķērsots ar dziļām rievām, gan izraibināts ar puniem, apklāts ar adatām, — viņam ir nevienādi un atbaidoši ragi, adatu dūrieni rada bīstamas brūces; šis dzīvnieks ir riebīgs un briesmīgs.
No 21. janvāra līdz 23. janvārim «Nautils» nobrauca divi simti piecpadsmit ljē katrās divdesmit četrās stundās vai divdesmit divas jūras jūdzes stundā. Ja mēs varējām iepazīties ar tik daudzām un dažādām zivju sugām, tad tāpēc, ka, kuģa elektriskās gaismas pievilinātas, viņas mums sekoja lielos baros. Lielākā daļa nevarēja turēt līdzi mūsu ātrumam un palika iepakaļ. Tomēr dažas ilgāku laiku peldēja «Nautila» apgaismoto ūdeņu lokā.
24, janvārī uz 1.2° 5' dienvidu platuma un 94° 33' garuma mēs pabraucām garām krāšņām kokospalmām apaugušai koraļļu madreporu — Kilinga salai, kuru jau apmeklējis Čārlzs Darvins un kapteinis Ficrojs. «Nautils» nobrauca tuvu garām šīs neapdzīvotās salas krastam. Viņa tīklos ieķērās dažādi interesantu polipu un adatādaiņu sugu dzīvnieki un molusku čaulas.
Tad Kilinga sala pazuda aiz apvāršņa, un mēs pavēr- sāmies dienvidaustrumu virzienā uz Indijas pussalas galējo punktu.
— Civilizēto cilvēku apdzīvotās zemes, — Neds Lends man todien teica, — tomēr ir patīkamākas par tādu Pa- puasiju, kur tu sastop vairāk mežoņu nekā stirnu! Šajā indiešu zemē, profesora kungs, atrodas šosejas, dzelzceļi, angļu, franču un indiešu pilsētas. Piecas jūdzes nogājuši, jūs katrā ziņā sastapsiet kādu tautieti. Man šķiet, ir pienācis brīdis teikt ardievas kapteiņa Nēmo viesmīlībai.
— Vēl ne, Ned, — es viņam atbildēju ļoti noteikti. — Lai iet vien tālāk — kā jūs, jūrnieki, sakāt. «Nautils» tuvojas apdzīvotai sauszemei. Tas atgriežas uz Eiropu un ved mūs turp. Nokļuvuši mūsu jūrās, redzēsim, ko saprāts atļaus darīt. Tomēr es neticu, ka kapteinis Nēmo ļaus mums iet medīt Malabaras vai Koromandelas krastā tāpat kā Jaungvinejā.
— Nu, profesora kungs, varbūt mēs iztiksim arī bez viņa atļaujas.
Es kanādietim neatbildēju, jo negribēju strīdēties ar viņu. Bet īstenībā slepeni vēlējos pieredzēt visus tos piedzīvojumus, ko liktenis novēlējis, novezdams mani uz «Nautila».
Pametuši Kilinga salu aiz muguras, mēs turpinājām braucienu manāmi lēnāk. Kuģis kļuva untumains un bieži vien nonira ļoti dziļi. Vairāk reižu darbā tika laistas
slīpās plātnes, kuras ar iekšējo sviru palīdzību bij iespējams nostādīt pilnīgi šķērsām ūdens līnijai. Tā mēs lāgiem braucām divu un trīs kilometru dziļumā, bet ne reizi neizdevās izmērīt lielāko dziļumu — pat trīspadsmit tūk- stoši metru garas zondes neaizsniedza okeāna dibenu. Temperatūra dzīlē visur bij četri grādi virs nulles.