25. janvārī okeāns bij pilnīgi klajš. «Nautils» visu dienu brauca pa virspusi, ar savu skrūvi spēcīgi kuldams ūdeni un augstu sviezdams šļakatas. Kā gan lai viņu šādā stāvoklī nenoturētu par milzu vali? Trīs ceturtdaļas dienas es pavadīju uz klāja, izlūkodams jūru. Itin nekas nebij mānāms pie apvāršņa, atskaitot kādu tvaikoni, kas aizbrauca i šķērsām rietumu virzienā. Vienu mirkli pavīdēja tā masti, I bet «Nautiļu» no kuģa droši vien nesaskatīja, jo tas tikai I mazliet pacēlās virs ūdens. Man šķita, ka šis tvaikonis ļ, pieder Austrumu kuģu sabiedrībai, kura uztur satiksmi I starp Ceilonu. un Sidneju, pa ceļam šis tvaikonis aizsniedza ļi karaļa Georga ragu un Melburnu.
i Ap pieciem novakarē, ātri tumstošā krēslā, kas tropiskajos apvidos parasti šķir dienu no nakts, mēs ar Konsoļu pieredzējām interesantu skatu.
Ir kāds pievilcīgs dzīvnieks, kuru sastapt nozīmējot laimi. Aristotelis, Plīnijs un Apiāns to ir novērojuši ar Hvisām viņa savādībām un aprakstījuši ar Grieķijas un | Itālijas zinātņu vīriem piemītošo dzejisko sajūsmu. Tie Iviņu nosaukuši par «Nautilu» un «Pompiliju». Tomēr modernā zinātne vecos nosaukumus nav atzinusi un dēvē šo dzīvnieku par argonautu.
Mēs tad ari novērojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi. Viņu skaits bij rēķināms vairākos simtos. Tie bij no Indijas okeānā parastās Argonauta tuberculata pasugas.
Sie graciozie moluski peldēja ar savādas dzinēj piltuves palīdzību, no kurienes viņi virda laukā ierīto ūdeni. Seši no to astoņiem taustekļiem, slaidi un tievi, bij izplesti pa ūdens virsu, bet pārējie divi, apaļi un žuburoti, kā vieglas buras pacelti gaisā un pakļauti vēja varai. Es labi saskatīju viņu ovālos, spirālveidīgos vākus, kurus Kivjē pielīdzina elegantām laiviņām. Patiešām, šī laiviņa nes dzīvnieku, kurš pats to radījis, bet nebūt nepieaug pie tās.
— Argonautam iespējams pēc patikas pamest savas
Mēs novēlojām šo argonautu baru peldam pa ūdens virspusi.
gliemežnīcas, — es teicu Konselam, — bet viņš to nekad nedara.
— Gluži tāpat kā kapteinis Nēmor — Konsels prātnie- ciški atbildēja. — Tāpēc viņam labāk savu kuģi vajadzēja nosaukt par «Argonautu».
Apmēram stundu «Nautils» brauca pa šo molusku baru. Bet tad viņus kaut kas piepeši sabiedēja. It kā pēc signāla savilkās izceltās buras, taustekļi sarāvās, ķermeņi sakļāvās, līdzsvaru pazaudējušas, gliemežnīcas apvēlās riņķī, un visa flotile pazuda zem ūdens. Tas viss notika acumirklī — nekad neviena kuģu eskadra nav manevrējusi tik saskanīgi.
Tai pašā mirklī spēji satumsa nakts. Viegla vēja saceltie, rāmie viļņi tikko manāmi šļakstījās gar «Nautila» sāniem.
Otrā dienā, 26. janvārī, mēs pa astoņdesmit otro meridiānu pārbraucām pāri ekvatoram un turpinājām ceļojumu ziemeļu puslodes ūdeņos.
Visu dienu mūs pavadīja drausmīgs haizivju bars. Briesmīgi dzīvnieki, kuri mudžēt mudž šejienes jūrās un padara tās sevišķi bīstamas. Tās bij tā saucamās Filipa haizivis, brūnām mugurām, bālganiem vēderiem un vienpadsmit zobu rindām, uz kakla viņām ar baltu gredzenu apvilkts, liels, melns plankums atgādina milzīgu aci; bez tam tur vēl bij otra haizivju pasuga ar apaļiem purniem un tumši raibotu ķermeni. Bieži vien šie spēcīgie dzīvnieki ar lielu niknumu triecās pret salona iluminatoriem. Neds Lends nepavisam vairs nevarēja rimties. Viņš traucās tikt virs ūdens līmeņa un uzbrukt ar savu harpūnu šiem nezvēriem, šīm gludenajām haizivīm, kuru zobiem piesētā rīkle šķita it kā izlikta ar mozaīku, tāpat arī lielajām, piecu metru garajām tīģera haizivīm, kas viņu it sevišķi kairināja. Bet tad «Nautils» paātrināja savu gaitu, tā ka paši ātrākie no šiem nezvēriem vairs nevarēja tikt līdzi.
27. janvārī, iebraucot Bengālijas jūras līcī, mēs vairākkārt dabūjām redzēt šausmīgas ainas — ūdenī peldošus līķus. Tie bij Gangas ieskalotie Indijas pilsētu miroņi, kurus turienes vienīgie kaprači — ērgļi nebij paspējuši iznīcināt. Bet haizivis, bez šaubām, neliegsies nākt viņiem talkā šajā apbedīšanas darbā.
Ap septiņiem vakarā, līdz pusei iegrimis, «Nautils» iebrauca piena krāsas ūdeņos. Cik tālu acs sniedza, viss
S* 2i i okeāns likās kā piena pieliets. Vai tā bij mēness atspulga ūdenī? Nēr jo tikai divas dienas vecais mēness vēl slēpās aiz apvāršņa saules norieta pēdējā atblāzmā. Zvaigžņu mirdzas apstarotā debess likās gluži melna pret šo ūdens baltumu.
Konsels negribēja ticēt savām acīm un izvaicāja mani par šīs dīvainās parādības cēloņiem. Par laimi, man bij iespējams viņam to paskaidrot.
— Tā ir tā sauktā «piena jūra», — es teicu, — šādus plašus, baltus plankumus bieži dabū redzēt Amboinas krastu un šejienes platuma grādos.
— Bet varbūt profesora kungs varētu man pasacīt šīs parādības cēloni, jo man šķiet, ka ūdens taču tiešām nebūs pārvērties pienā.
— Nē, Konsel, šis baltums rodas no miriādēm recekļ- veidīgu un bezkrāsainu, spīdīgu infuzoriju mata resnumā un piektdaļas milimetra garumā. Šie dzīvnieciņi pieķeras cits citam, un tādā kārtā šī virtene izstiepjas vairāku ljē garumā.
— Vairāku ljē! — Konsels iesaucās.
— Jā, mīļais. Un nemaz nemēģini aprēķināt šo infuzoriju skaitu. Tas tev tik un tā" nebūs iespējams, jo, ja gluži nemaldos, daži jūrnieki ir vairāk nekā četrdesmit jūdžu braukuši pa šādu «piena jūru».
Vairāk stundu no vietas «Nautils» ar savu priekšvadni šķēla baltos viļņus; es novēroju, ka tas slīd gluži bez trokšņa pa šiem ūdeņiem, it kā te būtu putām piekults atvars kā dažos jūras līčos, kur straumes saduras ar pret- straumēm.