Ap pusnakti ūdens piepeši atkal atguva savu parasto krāsu, bet aiz mums līdz pat apvāršņa malai debess at- plaiksnīja jūras spilgto baltumu un likās laistāmies ziemeļblāzmas nospulgā.
II
KAPTEIŅA NĒMO JAUNAIS PRIEKŠLIKUMS
28. februārī, kad «Nautils» uz 9° 4' ziemeļu platuma ap pusdienas laiku pacēlās virs ūdens, astoņas jūdzes uz rietumiem bij saredzama sauszeme. Vispirms es ieraudzīju dīvaini sablīvētas kalnu grēdas apmēram divi tūkstoši pēdu augstumā. Novērojis šo apvidu, es nokāpu lejā salonā un, kartē uzmeklējis šo vietu, tūliņ nopratu, ka mēs atrodamies pie Ceilonas salas — šīs Indijas pērles.
Es tūliņ steidzos bibliotēkā uzmeklēt kādu darbu par šo auglīgāko zemeslodes salu. Tur es arī patiešām atradu H. K. Sira grāmatu ar virsrakstu: «Ceilona un singalieši». Salonā atgriezies, sāku izrakstīt visus datus par Ceilonu. . Šajā acumirklī ienāca kapteinis Nēmo ar savu palīgu.
Kapteinis pameta skatienu uz karti, tad pievērsās man.
—.Ceilonas sala ir ievērojama kā pērļu zvejas vieta. Vai jums, Aronaksa kungs, nepatiktu apmeklēt šādu zvejas vietu?
— Bez šaubām, kapteiņa kungs.
— Labi. Tas viegli izdarāms. Tikai mēs gan redzēsim zvejas vietas, bet neredzēsim pašus zvejniekus. Zvejas sezona vēl nav sākusies. Tomēr tas nav svarīgi. Došu pavēli braukt uz Manaras līci. Mēs tur nokļūsim naktī.
Kapteinis kaut ko pasacīja savam palīgam, un tas tūliņ izgāja. Drīz pēc tam «Nautils» iegrima ūdenī, kā manometrs rādīja, trīsdesmit pēdas dziļi.
Karti priekšā izklājis, es meklēju Manaras līci. Izrādījās, ka tas atrodas uz devītās paralēles Ceilonas ziemeļrietumu pusē. Līci ieslēdz nelielās Manaras saliņas lokā izliektais krasts. Lai to aizsniegtu, mums bij jānobrauc gar visu Ceilonas rietumu krastu.
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo teica, — pērles zvejo Bengālijas jūras līcī, Indijas jūrā, Ķīnas un Japānas jūrās, Dienvidamerikas jūrās, Panamas un Kalifornijas jūras līčos. Bet pie Ceilonas zveja tomēr ir visizdevīgākā. Bez šaubām, mēs esam ieradušies par agru, jo pērļu zvejnieki Manaras jūras līcī parasti pulcējas tikai martā: tur viņu trīs simti laivas trīsdesmit dienas no vietas nodarbojas ar visienesīgāko jūras dārgumu zveju. Katrā laivā ir pa desmit airētāju un desmit zvejnieku. Šie pēdējie sadalās divās grupās un pēc kārtas ienirst ūdenī divpadsmit metru dziļumā ar kājās iemiegta, laivai ar virvi piesieta smaga akmens palīdzību.
— Tātad, — es iebildu, — vēl vienmēr tiek piekopts tas pats primitīvais zvejas veids?
— Vienmēr, — kapteinis Nēmo atbildēja, — lai gan šīs zvejas tiesības pieder angļiem — tautai ar visattīstītāko rūpniecību pasaulē; viņi šīs tiesības ieguvuši ar Amjēnas līgumu 1802. gadā.
— Man tomēr liekas, ka skafandrs, kādu jūs lietojat, būtu visai noderīgs šādā darbā.
— Jā gan, jo citādi nabaga zvejnieki necik ilgi nespēj palikt zem ūdens. Angļu ceļotājs Persivals gan stāsta par kādu kaferu, kas varējis piecas minūtes noturēties jūras dibenā, bet man tas liekas neticami. Es zinu, ka daži nirēji var izturēt piecdesmit septiņas, bet paši izveicīgākie astoņdesmit septiņas sekundes. Tomēr tādi atgadās visai reti, un, iznirušiem virspusē, šiem nelaimīgajiem cilvēkiem pa degunu un ausīm tek ar asinīm sajaukts ūdens. Esmu pārliecināts, ka nirēji caurmērā var izturēt zem ūdens trīsdesmit sekundes; pa to laiku viņi cenšas ievākt mazajos tīkliņos visus to pērleņu gliemežus, ko vien var sagrābt. Bet vispār šie zvejnieki nenodzīvo ilgu mūžu: redzes spēja viņiem paliek vāja, acis sāk pūžņot, miesa pārklājas ar brūcēm, un nereti, triekas ķerti, viņi mirst turpat jūras dibenā.
— Jā, — es piebildu, — tas ir grūts amats, pie tam vajadzīgs tikai bagātnieku modes iedomu apmierināšanai. Bet sakiet, kapteiņa kungs, — cik pērleņu dienā paspēj sazvejot viena tāda laiva?
— Apmēram četrdesmit līdz piecdesmit tūkstošu. Stāsta pat, ka 1814. gadā, kad angļu valdība zveju rīkoja uz sava rēķina, nirēji divdesmit dienās sazvejojuši septiņdesmit seši miljoni pērleņu.
— Vai vismaz, — es vaicāju, — šie zvejnieki dabū pienācīgu atlīdzību par savu darbu?
— Nebūt ne, profesora kungs. Panamā viņus salīgst par dolāru algas nedēļā. Pa lielākajai daļai viņiem maksā vienu sū par katru gliemežnīcu, kurā atrodas pērle. Bet cik viņiem nenākas savākt pilnīgi tukšu!
— Vienu sū šiem nabaga cilvēkiem, kuri savus izmantotājus padara bagātus! Tas ir riebīgi!
— Tātad, profesora kungs, — kapteinis Nēmo turpināja, — jūs ar saviem biedriem apmeklēsiet Manaras sēkli un, ja tur nejauši gadīsies kāds agrīns pērļu zvejnieks, varēsiet novērot viņu darbā.
— Esmu ar mieru, kapteiņa kungs.
— Vēl kas, Aronaksa kungs. Vai jums nav bail no haizivīm?
— No haizivīm? — es iesaucos.
Kapteiņa jautājums man likās, maigi runājot, pavisam nevietā un nelaikā.
— Nu, ko jus uz to sakat? — kapteinis Nemo atkārtoja.
— Atzīstos, kapteiņa kungs, ka ar šīs sugas zivīm vel neesmu paguvis tuvāk iepazīties.
— Mēs, pārējie, — kapteinis Nēmo teica, — gan esam pieraduši pie viņām, esmu pārliecināts, ka arī jūs ar laiku pieradīsiet. Bez tam mēs būsim apbruņoti un pa ceļam varbūt varēsim nomedīt kādu no šiem nezvēriem. Tās būs interesantas medības. Tātad līdz rītam, profesora kungs, — pašā rīta agrumā!
To bezrūpīgā balsī pasacījis, kapteinis Nēmo aizgāja.
«Pārdomāsim labi,» es pats sev teicu, «un pārāk nesteigsimies. Medīt ūdrus zemūdens mežos, kā mēs to darījām pie Krespo salas, -— tas vēl nebij nekas. Pavisam kas cits klejot pa jūras dibenu, kur gandrīz neizbēgami jāsastop haizivs! Es zinu labi, ka dažos apvidos, sevišķi Andamanu salu apkaimē, nēģeri nebūt nevilcinās uzbrukt haizivij ar dunci vienā un cilpu otrā rokā, tāpat zinu arī to, ka lielākā daļa šo uzbrucēju dzīvi vairs neatgriežas. Bet es taču neesmu nekāds nēģeris, un, ja es būtu nēģeris, arī tad, man šķiet, maza vilcināšanās nebūtu nevietā.»