Acu priekšā man rēgojās haizivs ar tās platajiem, vairāku zobu rindu pilnajiem žokļiem, kuri spējīgi cilvēku ar vienu cirtienu pāršķelt pušu. Pat nejauku sāpi jau sajutu krustos. Nevarēju saprast, kā kapteinis tādu aicinājumu pateica tik vienaldzīgā balsī. Itin kā runa būtu par kādas nekaitīgas lapsas dzenāšanu mežā!
«Labi!» es nodomāju. «Konsels nekādā ziņā negribēs nākt līdzi, un tad arī man būs iespēja atteikties pavadīt kapteini.»
Atzīstos, ka šajā gadījumā ar Neda Lenda gudrību un apdomību es daudz nerēķinājos. Briesmas, lai cik lielas, viņa cīnītāja dabai allaž likās vilinošas.
. Es gribēju turpināt Ceilonas apraksta lasīšanu, bet roka tikai mehāniski šķirstīja lapas. No rindu starpām man rēgojās pretī drausmīgi, vaļā atvērti žokļi.
Tajā acumirklī ienāca Konsels ar kanādieti, abi mierīgi, pat smaidoši. Tie laikam vēl nezināja, kas viņus gaida.
— Patiešām, profesora kungs, — Neds Lends teica, — kapteinis Nēmo — velns viņu lai parauj! — beidzot nāk ar visai patīkamu priekšlikumu.
— Ko! — es izsaucos. — Tātad jūs jau zināt?
— Ar profesora kunga atļauju, — iebilda Konsels,
— «Nautila» kapteinis mūs uzaicināja rīt līdz ar profesora kungu apskatīt Ceilonas lielisko pērļu zveju. To viņš izdarīja sevišķi smalkā veidā un vispār izturējās kā īsts džentlmenis.
— Un vairāk nekā viņš jums nesacīja?
— Nekā, profesora kungs, — kanādietis atteica, — atskaitot to, ka arī ar jums viņš jau esot runājis par šo mazo gājienu.
— Jā, mēs runājām par to, — es atbildēju. — Bet vai viņš jums nekā neminēja par…
— Vairāk nekā, profesora kungs. Jūs taču nāksiet līdzi, vai ne?
— Es?… Bez šaubām! Liekas, jūs, meistar Lend, esat tīri vai sajūsmināts?
— Jā, tas ir tik pievilcīgi! Ārkārtīgi pievilcīgi!
— Bet varbūt arī bīstami! — es piebildu brīdinoši.
— Bīstami? — Neds Lends atsaucās. — Bet tas taču būs tikai vienkāršs gājiens uz pērleņu sēkli.
Redzams, ka kapteinis Nēmo nebij turējis par vajadzīgu biedēt manus biedrus ar haizivju briesmām. Es skumjām acīm skatījos viņos tā, it kā tiem jau trūktu kāda locekļa. Vai man vajadzētu viņus brīdināt? Jā, bez šaubām, bet es nevarēju aptvert, kā to iesākt.
— Profesora kungs, — Konsels atsāka. — Vai profesora kungs negribētu mums pastāstīt kaut ko tuvāk par pērļu zveju?
— Par pašu zveju, — es jautāju, — vai par tiem dažādajiem starpgadījumiem…
— Tikai par pašu zveju! — kanādietis atsaucās.
— Iekams noejam svešā apvidū, noderīgi zināt, kas īsti tur gaidāms.
— Nu, labi. Apsēdieties, mani draugi, es jums pastāstīšu visu, ko pats esmu izlasījis angļu rakstnieka Sira grāmatā.
Neds ar Konselu apsēdās uz dīvāna, bet kanādietis vispirms vēl iejautājās:
— Profesora kungs, kas tā pērle īsti tāda ir?
— Mīļo Ned, — es atbildēju, — dzejnieki pērli sauc par jūras asaru; austrumniekiem tā ir sacietējusi rasas lāse; dāmām — iegarena, perlamutram līdzīga, caurspīdīga, dārga rotas lieta, ko viņas nēsā uz pirksta, ap kaklu un ausīs; ķīmiķim — fosfāta un ogļskābes kālija maisījums ar želatīna piejaukumu un, beidzot, dabzinātniekam — vienkārši saslimuša orgāna perlamutra atdalījums, kāds novērojams pie dažām divvāku molusku pasugām. Bet galvenokārt, — es turpināju, — pērles attīsta sevišķa pērļu gliemene — nesamaksājamā pērlene. Pērle ir tikai bumbiņas veidā nogulsnējusies perlamutra viela. Pērle vai nu atrodama gliemeža vāka iekšpusē, vai arī ievietojusies kādā tā ķermeņa ielokā. Pie vāka tā allaž turas cieti, turpretim ķermenī gluži vaļīgi. Bet tās kodolā vienmēr ir kāds ciets, sīciņš priekšmets — vai nu neauglīga oliņa, vai smilšu graudiņš, ap kuru tad perlamutra viela pamazām vairākos gados nogulsnējas sīkās, koncentriskās kārtiņās.
— Vai kādreiz vienā gliemežnīcā atrodamas arī vairākas pērles? — Konsels apvaicājās.
— Jā gan, mīļais. Ir izzvejotas gliemežnīcas, kurās atrodams vesels dārgumu krājumiņš. Es gan neticu, bet stāsta, ka esot atrastas pērlenes ar simt piecdesmit haizivīm iekšā.
— Simt piecdesmit haizivīm! — Neds Lends iekliedzās.
— Vai tad es teicu «haizivīm»? — es atsaucos. — Es gribēju sacīt — simt piecdesmit pērlēm. Haizivīm tur nav nekādas nozīmes.
— Pilnīgi pareizi, — Konsels apliecināja. — Bet varbūt profesora kungs mums vēl pastāstītu, kā tiek pie pērlēm?
— Ir dažādi veidi. Ja pērle pieaugusi pie vāka, tad zvejnieki to vienkārši atlauž ar knaibļu palīdzību. Bet visbiežāk pērlenes izber uz krastā paklātiem lūka pīte- ņiem. Tādā kārtā viņas nobeidzas un desmit dienās sapūst. Tad viņas saber lielos, ar jūras ūdeni pilnos toveros, vēlāk attaisa vaļā un skalo. Šeit nu iesākas šķirotāju divkāršais darbs. Vispirms atlauž perlamutra plāksnītes, ko tirdzniecībā apzīmē ar nosaukumiem: franche argeritee, bātarde blanche un bdtarde noire, to pārdod simt divdesmit pieci un simt piecdesmit kilogramu smagu kastu iesaiņojumos. Tad izņem gliemenes gaļu, vāra un izkāš, lai dabūtu laukā pašas sīkākās pērles.
— Vai pērļu cena ir atkarīga no to lieluma? — Konsels jautāja.
— Ne tikai no lieluma, — es atbildēju, — bet arī no to formas, sastāva un krāsas, no to zaigainās, acīm tik tīkamās daudzkrāsu nospulgas. Visskaistākās pērles sauc par pērļu jaunavām vai neskartām, tās atrodamas vienīgi tikai gliemeņu ķermeņos, pa lielākajai daļai baltas, necaurspīdīgas vai opāla mirdzumā, apaļas vai iegareni apaļas. Šīs pērles ir visvērtīgākās, un tās pārdod atsevišķi — pa gabalam. Pārējās — vākiem pieaugušās pērles ir nenoteiktas formas, tāpēc tās tiek pārdotas pēc svara. Un, beidzot, iekšējās, sīkās pērlītes, kuras parasti sauc par zīlītēm, — arī tās pārdod pēc svara.