— Bet vai pērļu zveja ir arī bīstama? — Konsels vaicāja.
— Nē, — es atsaucos, — taču uzmanība nekad nav par ļaunu.
— No kā tad tādā darbā jābaidās? — Neds Lends prātoja. — Ka neierauj pāris malku jūras ūdens?
— Jums taisnība, Ned. Bet uzklausieties, — es turpināju, mēģinādams atdarināt kapteiņa Nēmo vienaldzīgo balsi, — vai jums ir bail no haizivīm, drosmīgais Ned?
— Man! — kanādietis iesaucās. — Profesionālam har- pūnistam! Mans amats pats jau prasa tās izjokot!
— Te nav runa par to, ka viņas jāizzvejo ar makšķeres palīdzību, — es piezīmēju, — jāuzvelk uz kuģa, ar cirvi jānocērt aste, jāuzšķērž vēders, jāizņem sirds un pēc tam jāiemet jūrā.
— Tātad runa ir par…
— Jā tieši par to.
— Ūdenī?
— Ūdenī.
— Vienalga, ja tikai rokā laba harpūna! Jūs zināt, profesora kungs, ka šīs haizivis ir diezgan neveikli kustoņi. Viņām jāapveļas uz vēdera, lai jūs sakamptu, bet pa to laiku …
Vārdu «sakamptu» Neds Lends izrunāja tādā balsī, kuru dzirdot šermuļi pārskrēja pār muguru.
— Nu, labi. Bet ko tu, Konsel, domā par haizivīm?
— Es, — Konsels atbildēja, — būšu vaļsirdīgs, profesora kungs.
«īstā laikā,» es nodomāju.
— Ja profesora kungs gatavs iet pie haizivīm, — Konsels turpināja, — nezinu, kāpēc viņa uzticamais sulainis lai neietu līdzi?
III
DESMIT MILJONU DĀRGA PĒRLE
Iestājās nakts. Es apgūlos, tomēr lāgā nevarēju aizmigt. Visu laiku es sapņoju par haizivīm un vārdu «requin» un «reguiem»[13] etimoloģiju gan atzinu par pareizu, gan atkal par nepareizu.
Otrā rītā ap pulksten četriem mani uzmodināja kalpotājs, ko kapteinis Nēmo speciāli bij nodevis manā rīcībā. Es piecēlos, ātri apģērbos un devos salonā.
Kapteinis Nēmo tur jau gaidīja mani.
— Aronaksa kungs, — viņš mani uzrunāja, — vai jūs esat gatavs doties ceļā?
— Jā, kapteiņa kungs.
— Tad sekojiet man.
— Un mani biedri, kapteiņa kungs?
— Tiem jau ir ziņots, un viņi mūs gaida.
— Vai mēs iesim uzvilkt skafandrus? — es vaicāju.
— Vēl ne. Es nevēlos, ka «Nautils» piebrauc pārāk tuvu šim krastam, — mēs atrodamies vēl puslīdz tālu no Manaras sēkļa. Bet es esmu licis sagatavot laivu — tā mūs novedīs tieši vajadzīgajā vietā, un tā mēs aiztaupīsim sev diezgan tālu gājienu. Mūsu ūdenslīdēju tērpi arī jau laivā — mēs tos apģērbsim, sākdami savu zemūdens ekskursiju.
Kapteinis Nēmo aizvadīja mani pie trapa, kurš sniedzās augšup līdz klājam. Neds un Konsels tur jau bij priekšā, abi līksmi par gaidāmo izpriecu. Pieci «Nautila» matroži ar airiem rokās mūs gaidīja pie kuģa sāniem nolaistajā laivā.
Nakts vēl bij tumša. Mākoņu vāli aizsedza debesis, un tikai kāda reta zvaigznīte pasilda starp tiem. Es pievērsu skatienu zemei, bet saskatīju vienīgi tumšo loku, kas aizņēma trīs ceturtdaļas apvāršņa no dienvidrietumiem līdz ziemeļrietumiem. «Nautils» pa nakti bij izniris pret Ceilonas rietumu krastu un patlaban atradās pie jūras līča vai līcī, ko izveidoja Ceilonas un Manaras salas krasti. Tur zem tumšajiem ūdeņiem mūs gaidīja vairāk nekā divdesmit jūdžu garais sēklis —• neizsmeļamais pērleņu lauks.
Kapteinis Nēmo, Konsels, Neds Lends un es novietojāmies laivas pakaļējā galā. Viens matrozis satvēra stūri, viņa četri biedri laida airus darbā, mēs atstūmāmies no kuģa un devāmies ceļā.
Laiva virzījās uz dienvidiem. Airētāji neko daudz nesteidzās. Es novēroju, ka viņu spēcīgi virzītie airi pēc kara flotes paražas tikai ik pa katrām desmit sekundēm iešķēlās ūdenī. Kamēr laiva slīdēja pēc inerces, lielas lāses no airiem kā izkausētas alvas pilieni lija melnajā viļņu gultnē; laiva tikko manāmi šūpojās viegli virmotajā ūdenī, bet gar tās priekšgalu šļakstījās mazi, roboti vilnīši.
Mēs nerunājām ne vārda. Ko gan domāja kapteinis Nēmo? Varbūt par to zemi, kurai viņš tuvojās un kura, pēc viņa domām, bij pārāk tuvu — gluži pretēji kanādieša uzskatam, kam tā likās vēl pārāk tālu. Konsels lūkojās apkārt tikai ar vienkāršu ziņkāri.
Ap pussešiem pirmie rītausmas stari skaidrāk iezīmēja kalnus apvāršņa līnijā. Diezgan līdzena austrumos — sala manāmi sliecās augstāk pret dienvidiem. Sala vēl bij piecas jūdzes tālu, tās krastmala vietām saplūda ar dūmakaino ūdens klaju. Starp to un mums jūra bij pilnīgi tukša. Neredzēju nevienas laivas, neviena ūdenslīdēja. Dziļš klusums valdīja šajā pērļu zvejnieku sapulcēšanās vietā. Kapteinis Nēmo man jau bij aizrādījis, ka mēs šajā apvidū esam atbraukuši veselu mēnesi par agru.
Ap sešiem piepeši kļuva pilnīgi gaišs, kā jau parasts tropu joslā, kur nepazīst ne rīta ausmas, ne vakara nokrēslas. Saules stari izšķēlās cauri austrumu pusē sablīvētajiem mākoņiem, un mirdzošais spīdeklis ātri cēlās augšup.
Nu es skaidri saskatīju zemi ar dažiem izklaidus augošiem kokiem.
Laiva pavērsās pret Manaras salu, kura apaļiski izliecās dienvidos. Kapteinis Nēmo bij piecēlies no sava sola un vēroja jūru.
Pēc viņa dotās zīmes izmeta enkuru, bet ķēde tikko pastiepās, jo ūdens te bij — ja daudz, tad metru dziļš. Mēs bijām atbraukuši pērleņu sēkļa visseklākajā vietā. Bēguma virzīta, laiva tūliņ aplieca loku enkuram apkārt un paslīda uz klajās jūras pusi.
-— Mēs esam pie mērķa, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo teica. — Jūs redzat šo šauro jūras līci? Te pēc viena mēneša pulcēsies daudzas zvejnieku laivas un drošsirdīgi nirēji pārmeklēs šos ūdeņus. Šis jūras līcis laimīgā kārtā tādai zvejai ir sevišķi piemērots. Līcis aizsargāts pret visiem stiprākiem vējiem, un šī jūra nav pārāk vētraina un netraucē nirējus darbā. Mēs tūliņ apģērbsim skafandrus un uzsāksim savu gājienu.