Kuģa virsnieki bij tādos pašos ieskatos kā viņu priekšnieks. Vajadzēja tikai paklausīties, kā viņi apspriedās, strīdējās, apsvēra dažus iespējamos gadījumus sastapt nezvēru, kā viņi vēroja okeāna neaptveramo plašumu. Šad un tad viens otrs no viņiem labprātīgi uzņēmās sardzes dienestu, kamēr citkārt tāds uzdevums nebūt nebij pa prātam. Matroži augu dienu drūzmējās uz rājām, jo klāja sakarsusi grīda dedzināja kājas un viņi nevarēja nostāvēt uz vietas. Bet Klusā okeāna aizdomīgos ūdeņus «Ābrams Linkolns» tomēr vēl nebij sasniedzis.
Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs.
Kuģa ļaudis no sirds vēlējās sastapt vienradzi, nonāvēt to ar harpūnu, uzvilkt uz kuģa klāja un sacirst gabalos. Itin visi ārkārtīgi uzmanīgi vēroja jūras dzīles. Bez tam kapteinis Faraguts bij apsolījis divi tūkstoši dolāru tam, kurš pirmais pamanīs nezvēru, — jungām vai matrozim, bocmanim vai virsniekam. Nav grūti iedomāties, ar kādu uzmanību «Ābrama Linkolna» ļaudis vēroja jūru.
Arī es nepaliku citiem iepakaļ un katru dienu ilgi lūkojos okeāna gludajā spogulī. Fregate tiešām bij līdzīga senlaiku Argusam. Vienīgi tikai Konsels palika vienaldzīgs, nemaz neinteresējās par jautājumu, kas mums visiem bij prātā, un nepievienojās vispārējai aizrautībai.
Es jau pieminēju, ka kapteinis Faraguts bij apgādājis itin visas liela vaļa medībām nepieciešamās ierīces. Laikam neviens vaļu medību kuģis nebij iekārtots labāk. Mums te bij visi rīki, sākot ar rokas harpūnu un beidzot ar zobainām bultām un sprāgstošām lodēm. Uz kvātera bij novietots visjaunākās konstrukcijas lielgabals ar biezu stobru un ārkārtīgi mazu caurumu; šā lielgabala modelis vēlāk bij apskatāms 1867. gada pasaules izstādē. Šis precīzais amerikāņu šaujamais rīks četrus kilogramus smagu lodi varēja aizraidīt sešpadsmit kilometrus tālu. Tātad «Ābramam Linkolnam» bij visi nepieciešamie iznīcināšanas līdzekļi. Un bez tam viņam līdzi brauca pats Neds Lends, harpūnistu karalis.
Neds Lends, dzimis kanādietis, bij nepārspēts harpūnas metējs. Izveicībā un aukstasinībā, drosmē un viltībā viņš bij sasniedzis augstāko pakāpi; tikai pats veiklākais valis vai viltīgākais kašalots varētu izvairīties no viņa harpūnas.
Neds Lends bij apmēram četrdesmit gadu vecs, slaidi noaudzis vīrs, vairāk nekā sešas pēdas garš, stiprs, skarbs, sevī noslēdzies, reizēm ass un nikns, ja viņam runāja pretim. Viņa izskats imponēja visiem, bet skaidrais skatiens visai viņa būtnei piešķīra sevišķu izteiksmību.
Man šķita, ka kapteinis Faraguts darījis saprātīgi, uzaicinādams šo cilvēku līdzi. Ar savu veiklo roku un aso skatienu viņš viens atsvēra visus pārējos kuģa ļaudis. Nedu Lendu varētu salīdzināt ar varenu teleskopu, savienotu ar vienmēr pielādētu lielgabalu.
Kanādietis ir tāds pats francūzis, un man jāatzīstas, ka Neds Lends, par spīti savai savrupībai, juta zināmas simpātijas pret mani. Droši vien viņu saistīja mana franču tautība. Viņam bij gadījusies iespēja izrunāties savā mātes valodā, un es ar patiku klausījos šo veco izloksni, kura kopš Rablē laikiem vēl uzglabājusies dažās Kanādas provincēs. Harpūnista dzimtā pilsēta bij Kvebeka; viņa piederīgie jau toreiz bijuši drošsirdīgākie zvejnieki, kad pilsēta vēl piederēja Francijai.
Pamazām Neds kļuva runīgāks, un es ar patiku klausījos viņa nostāstus par piedzīvojumiem polārajās jūras. Viņa stāsti par zivju zveju un cīņu ar vaļiem bij nemākslotas dzejiskas jūsmas apdvesti. Tie paši par sevi izvērtās episkā formā, un man šķita, ka es-klausos kāda jauna Homēra Ziemeļu jūru Iliādu.
Es aprakstu šo drošsirdīgo cilvēku tādu, kādu to esmu iepazinis. Mēs ar viņu tagad esam sirsnīgā draudzībā, kāda var rasties un nostiprināties tikai viskļūmīgākajos un grūtākajos dzīves brīžos. Jā, brašais Ned, es varētu nodzīvot vēl simts gadu un tomēr neaizmirstu tevi!
Ko domāja Neds Lends par jūras nezvēru? Jāatzīstas, ka viņš ne visai ticēja tam un viens vienīgais starp mums turējās pie sava atsevišķa ieskata. Viņš pat izvairījās runāt par to, par ko es visvairāk gribēju dzirdēt viņa domas.
Trīs nedēļas pēc izbraukšanas — 30. jūlija skaistā vakarā — fregate atradās netālu no Blankas raga, trīsdesmit jūdzes no Patagonijas krasta. Mēs tikko bijām pārbraukuši pāri Mežāža tropam, un nepilnas septiņi simti jūdzes priekšā mums bij Magelāna jūras šaurums. Pēc nedēļas «Ābramam Linkolnam» vajadzēja iebraukt Klusā okeāna ūdeņos.
Mēs ar Nedu Lendu sēdējām uz grīduma un, par šo to sarunādamies, lūkojāmies noslēpumainajā jūrā, kuras dzīles līdz šim vēl palikušas cilvēka acij nepieejamas. Es, protams, sāku runāt par milzeni vienradzi un prātoju par dažādiem apstākļiem, no kuriem bij atkarīgas mūsu ekspedīcijas sekmes vai neveiksme. Bet, nomanījis, ka Neds klusē un ļauj man vienam pašam prātot, es mēģināju piekļūt viņam tiešāk.
— Kā ir, Ned? — es jautāju. — Vai tiešām jūs neticat, ka eksistē dzīvnieks, kuru mēs lencam? Vai jūsu šaubām ir kāds nopietns pamats?
Harpūnists brīdi klusēdams skatījās manī, tad iesita pa savu plato pieri, it ka pardomadams aizvēra acis un beidzot teica:
— Var jau būt, ka viņš patiešām ir, Aronaksa kungs.
— Bet jūs, Ned, kā harpūnists pēc amata visvieglāk varat iedomāties tādus milzeņus jūras zīdītājus, visdrīzāk varat ticēt, ka dzīvo ārkārtīgi lieli vaļveidīgi dzīvnieki, un vismazāk varat šaubīties, ka tādas parādības iespējamas.
— Tieši šajā ziņā jūs maldāties, profesora kungs, — Neds atbildēja. — Nav jau nekāds brīnums, ja vienkāršs cilvēks tic kādām neiespējamām komētām pasaules izplatījumā vai aizvēsturiskiem dzīvniekiem, kuri itin kā mājo zemes iekšienē, bet astronomi un ģeologi tādas pasakas noraida. Gluži tāpat izturas arī vaļu mednieks. Es esmu gūstījis neskaitāmus jūras dzīvniekus, daudzus vajājis ar savu harpūnu, daudzus nobeidzis, bet, lai cik stipri viņi bijuši, lai kādiem ieročiem bruņoti, — kuģa dzelzs plāksnes neviens nav varējis pārlauzt.