Es nekā neatbildēju, tikai noraudzījos šajos aizdomīgajos ūdeņos un ar matrožu palīdzību sāku apģērbt smago tērpu. Arī kapteinis Nēmo un abi mani biedri ģērbās tāpat. Neviens cits no «Nautila» ļaudīm mūs nepavadīs šajā jaunajā ekskursijā.
Drīz jau mēs līdz kaklam bijām iesprostoti kaučuka apģērbos, bet gaisa aparātus mums piesēja uz muguras. Rumkorfa aparātu nebij. Iekāms iebāzu galvu metāla čaulā, es par to ieminējos kapteinim.
Šoreiz šie aparāti mums nebūs vajadzīgi, — viņš man atbildēja. — Mēs neiesim visai dziļi, saules gaismas mums pietiks, lai saredzētu ceļu. Vispār nav ieteicams šajos ūdeņos rādīties ar elektrisku laternu. Gaisma var pievilināt kāda bīstama šo apvidu apdzīvotāja uzmanību.
Kapteinim Nēmo tā runājot, es pagriezos pret Nedu Lendu un Konselu, bet abiem maniem draugiem galvas jau bij metāla čaulā — tie nevarēja ne dzirdēt, ne arī atbildēt.
Man atlika tikai vēl viens jautājums kapteinim Nēmo.
— Un mūsu ieroči? — es vaicāju. — Mūsu šautenes?
— Šautenes? Kam mums tās? Vai jūsu kalnieši neuzbrūk lācim ar dunci rokā, un vai tērauds nav drošāks nekā svins? Te jums būs krietns asmenis. Aizbāziet to aiz jostas, un tad iesim.
Es palūkojos uz saviem biedriem. Tie bij apbruņoti tāpat kā mēs, bez tam Nedam Lendam bij rokā vēl milzīga harpūna, kuru viņš bij paspējis novietot laivā pirms ^izbraukšanas no «Nautila».
Tad, sekodams kapteiņa paraugam, es ļāvu uzmaukt galvā smago vara ķiveri. Mūsu saspiestā gaisa rezervuāri tūliņ sāka darboties.
Pēc acumirkļa matroži mūs citu pēc cita izcēla no laivas, un pusotra metra zem ūdens mēs ar kājām sataustījām gludu smilkšu dibenu. Kapteinis Nēmo deva ar roku zīmi, mēs sekojām viņam un pa slaidu slīpumu pamazām nogājām zem ūdens.
. Tur izgaisa manas moku pilnās iedomas. Es jutos
Nedam Lendarn bij rokā milzīga harpūna.
brīnišķīgi mierīgs. Vieglā kustēšanās iespēja radīja drosmi, bet svešādās apkārtnes ainas saistīja iztēli.
Saule jau pietiekami sniedza zem ūdens savu gaismu. Vissīkākie priekšmeti bij saredzami pietiekami labi. Pēc desmit minūtēm mēs bijām jau piecu metru dziļumā, un jūras dibens kļuva gandrīz gluži līdzens.
Mūsu soļu iztraucētas, kā slokas no kāda purva bariem vien cēlās augšup vienspuraiņu sugas zivis, kurām nav citu spuru kā tikai aste. Es tur pamanīju Javas čūsk- veidīgo zivi — tiešām īstu čūsku astoņu decimetru garumā; ja viņai nebūtu zeltītā svītra sānos, to tās zilganā vēdera pēc viegli varētu samainīt ar jūras zuti. No stro- mateīdu sugas ar saspiestajiem ovālajiem ķermeņiem te bij tā sauktās «buru zivis» spilgtās krāsās, ar izkaptij līdzīgām muguras spurām; barībai īsti noderīgas zivis, kuras var žāvēt un marinēt un kuras sagatavotā veidā pazīstamas ar nosaukumu «karavade». Bez tam vēl traņķve- baras no apsiforoīdu sugas, kam ķermenis apklāts ar bruņveidīgām zvīņām astoņās garenās joslās.
Augšup kāpjošā saule arvien skaidrāk apgaismoja ūdens dzīles. Jūras dibens pamazām mainījās. Aiz gludās smilkts sākās ar apaļiem akmens graudiem noklāts, moluskiem un zoofītiem pārsegts klajums. No šīm abām pēdējām sugām te bij plaeenas ar plāniem un nevienādiem vākiem; tās ir austeru dzimtas un mājo galvenokārt Indijas okeānā un i Sarkanajā jūrā; oranždzeltenās lūciņas ar gredzen- veidīgiem vākiem; Persijas purpurgliemeži, no kuriem «Nautils» dabūja brīnišķu krāsu; vienpadsmit centimetru garie, ragainie klinteņi, kas vērpās kā rokas ar izplestiem, tvarstošiem pirkstiem; dzeloņainām adatām pārklātā Tur- binnella cornigera; lingulas, anatinas, ēdamie gliemji, ko pārdod Indostānas tirgos; liegi vizošās pelagijas un, beidzot, šo jūru viskrāšņākie, vēdekļveidīgiem augiem līdzīgie, gliemji — okulinas.
Pa šiem dzīvajiem augiem zem hidrofītu velvēm ņirbēja neskaitāmi posmkāji, galvenokārt .vēžveidīgie ar čaulām apaļa trijstūra veidā, šim jūras šaurumam raksturīgie krabji un riebīgā partenopa. Vairākkārt man te gadījās redzēt arī kādu citu — tikpat riebīgu dzīvnieku. Darvina aprakstīto milzīgo vēzi, kuru daba apveltījusi ar instinktu un spēju baroties ar kokosriekstiem: dzīvnieks uzrāpjas krastmalas kokos, noplūc un nomet zemē riekstu, tas ieplīst, un vēzis to atver ar savām stiprajām spīlēm. Te gaišajā jūras dzīlē krabji skraidīja apbrīnojami veikli, kamēr īstie jūras bruņurupuči Malabaras krastu apvidos tikai lēnītiņām rāpuļo starp zoofītu apklātām klintīm.
Beidzot, ap pulksten septiņiem, mēs aizsniedzām sēkli, kur mājo miljoniem pērleņu.
Šie dārgie moluski ar saviem brūno gļotu izdalījumiem pieaug tik cieši klintij, ka nevar vairs brīvi kustēties; šajā ziņā tie stāv zemāk par parastajiem gliemjiem, kuriem daba gluži nav laupījusi kustēšanās spēju.
Pērlenei meleagrina — «pērļu mātei» — abi vāki ir gandrīz vienāda lieluma, ieapaļi, biezi un ārpusē stipri grubuļaini. Dažām gliemežnīcas lapotas un rievotas, zaļganām, augšmalā spīdošām svītrām. Tās ir jaunākās paaudzes.
Pārējās, no ārpuses cietas un melnas, desmit un vairāk gadu vecas, ir piecpadsmit centimetru platas.
Kapteinis Nēmo man ar roku norādīja šo pērleņu milzīgo daudzumu, un es sapratu, ka to krājums te patiešām neizsmeļams: radošais dabas spēks sīksti pretojas cilvēka iznīcināšanas tieksmei. Neds Lends, allaž uzticīgs savam mednieka instinktam, nekavējās uzlasīt skaistākos moluskus un sabāzt tīkla somā, kura viņam karājās pie sāniem.