Bet šeit mēs nevarējām uzkavēties. Bij jāseko kapteinim, kas, likās, vadīja mūs pa viņam vienīgajam zināmām ejām. Jūras dibens manāmi sliecās augšup, un reizēm, paceldams roku, es manīju, ka tā izlien ūdens virspusē. Bet tad zeme zem mūsu kājām atkal sāka slīgt lejup. Mums bieži nācās mest līkumu ap augstām klinšu šķautnēm. No to tumši ēnotiem iedobumiem it kā kara rīki mums pretim slējās lielie jūras vēži un skatījās savām nekustīgajām acīm, bet ap kājām ložņāja mirianas, gliceras, arīcijas, annelidas un citi posmkāji, izstiepuši taustekļus.
Tajā acumirklī dīvaini sablīvētu klinšu grēdā mūsu priekšā pavērās kāda plata ala, izklāta ar visdažādāku gleznainu zemūdens augu gobelēniem. Pirmajā mirklī šī ala man likās pilnīgi tumša. Saules stari, šķita, šeit zaudēja savu spožumu. Blāvā gaisma bij tikai vājš atspīdums.
Kapteinis Nēmo iegāja iekšā. Mēs viņam sekojām. Drīz manas acis aprada ar samērā ne visai tumšo krēslu. Es labi saskatīju dīvaini izliekto velvju spraišļus, kuri balstījās uz dabiskām granīta kolonnām, resnām pie pamat-
Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam.
nes; tās atgādināja smagnējo Toskanas arhitektūru. Kādēļ mūsu neizprotamais vadonis mūs veda šīs zemūdens alas dziļumos? To es dabūju zināt mazliet vēlāk.
Nogājuši pa diezgan stāvu slīpumu, mēs atradāmies it kā apaļā akā. Tur kapteinis Nēmo apstājās un ar roku norādīja mums uz kādu priekšmetu, kuru es līdz šim vēl nebiju pamanījis.
Tas bij ārkārtīgi liels gliemezis — milzeņa tridakna. Ja viņas vāku izlietotu baznīcas vajadzībām, tajā varētu saliet Veselu ezeru svētītā ūdens; tas bij vesels baseins, vairāk nekā divi metri plats un tātad lielāks par to, kurš greznoja «Nautila» salonu.
Es piegāju tuvāk šim fenomenālajam moluskam. Ar savu bisusu tas bij pielipinājies kādai granīta plāksnei un tur alas rāmajos ūdeņos vientulīgi attīstījās. Es rēķināju šīs tridaknas svaru uz trīs simti kilogramiem. Gaļas vien šādai «austerei» ir ap piecdesmit kilogramu, un būtu vajadzīgs patiešām Gargantijas vēders, lai norītu kādu duci šādu austeru.
Kapteinim Nēmo katrā ziņā jau agrāk bij zināma šū tridakna. Droši vien viņš to neapmeklēja pirmo reizi, un man šķita, ka tieši tāpēc viņš atvedis mūs šurp, lai parādītu šādu dabas brīnumu. Bet es maldījos. Kapteinis Nēmo bij atnācis tikai tāpēc, lai pats pārliecinātos, kādā stāvoklī patlaban atrodas tridakna.
Abi gliemežnīcas vāki bij pusviru. Kapteinis piegāja klāt un iebāza savu dunci spraugā, lai neļautu tai aizvērties, tad ar roku pacēla plēvaino, gar malām izroboto mantiju, kas kā mētelis pārklāja dzīvnieku.
Tur gliemenes kroku starpā es ieraudzīju pilnīgi vaļēji guļam pērli kokosrieksta lielumā. Ar savu apaļo formu, ar savu ideālo dzidrumu un apbrīnojami zaigano nokrāsu tas bij nenovērtējams dārgums. Nevaldāmas ziņkāres dzīts es pastiepu roku, lai to saņemtu, pasvērtu saujā, aptaustītu! Bet kapteinis Nēmo satvēra manu roku, noraidoši pamāja, ātri izvilka savu dunci no spraugas un ļāva vākiem spēji aizvērties.
Tad es sapratu kapteiņa Nēmo nodomu. Pamezdams šo pērli turpat tridaknas mantijas krokās, viņš tai ļāva pieaugt vēl lielākai. Katru gadu gliemeža atdalījumi veidoja jaunu koncentrisku kārtiņu. Tikai vienam pašam kapteinim bij zināma šī ala, kur «nogatavojās» tāds brīnišķīgs dabas auglis; tikai viņš pats to savā laikā «noraus» un ievietos savu dārgumu krājumos. Bij iespējams, ka viņš pēc ķīniešu un indiešu parauga bij mākslīgi ieaudzējis šo pērli, iemezdams gliemeža krokās kādu metāla vai stikla gabaliņu, kas tad palēnām sāka apaugt ar perlamutra kārtām. Lai nu kā, bet, salīdzinādams šo pērli ar visām līdz šim redzētām, arī ar tām, kas mirdzēja kapteiņa paša kolekcijā, es to novērtēju uz desmit miljoniem franku. Tas' bij lielisks dabas brīnums, ne vairs greznuma un rotas lieta, jo nezinu, kuras sievietes auss to varētu panest.
Milzīgās tridaknas apskate bij beigusies. Kapteinis Nēmo griezās atpakaļ uz alas izeju, mēs izgājām augšā pērleņu sēklī, skaidro ūdeņu apvidū, ko nirēji vēl nebij paspējuši saduļķot.
Kā īstā pastaigā mēs gājām izklaidus, ikviens pēc patikas apstājās vai aizklīda sāņus. Mani vairs it nemaz nemocīja bailes, kas iepriekš tik smieklīgā kārtā saviļņoja manu iztēli. Jūras uzkalns manāmi sliecās augšup un tuvināja mūs līmenim, līdz viena metra dziļumā mana galva izcēlās klajā gaisā. Konsels piebiedrojās man un, piebāzis savu lielo metāla galvas čaulu manējai, ar acīm draudzīgi mani pasveicināja. Bet šis plakanais paugurs te bij tikai dažas asis garš — tūliņ mums atkal bij jāatgriežas «savā elementā». Šķiet, ka tagad man tiesības to tā nosaukt.
Pēc minūtēm desmit kapteinis Nēmo piepeši apstājās. Man likās, ka viņš grib griezties atpakaļ. Nē! Ar žestu viņš pavēlēja mums saspiesties aiz viņa kādā platā klints dobumā. Viņa roka izstiepās pret kādu vietu ūdens masā, un es ar lielāko uzmanību skatījos turp.
Pieci metri atstatu no manis parādījās kāda tumša ēna un nolaidās līdz pašam dibenam. Manī pavīdēja šalkainas domas par haizivīm, bet es maldījos — šoreiz mums vēl nebij darīšanas ar okeāna nezvēru.
Tas bij cilvēks, dzīvs cilvēks, melnīgsnējs indietis, zvejnieks, bez šaubām, kāds nabaga puisis, kurš pasteidzās uzlasīt vārpas, pirms pļauja vēl sākusies. Es saskatīju arī viņa laivas dibenu — laiva bij noenkurota dažas pēdas virs tā galvas. Viņš te nonira, te atkal cēlās augšup. Cukurgalvas veidā apcirstu akmeni kājās iemiedzis, viņš ātri nonira dibenā, pēc tam, laivā uzpeldējis, to ar virvi vilka augšā. Tā bij visa viņa zvejas ierīce. Nokļuvis apmēram piecu metru dziļumā, viņš rāpās uz ceļiem un pildīja savu somu ar gliemežiem,. kas pagadījās pie rokas.