Tad viņš iznira augšā, izbēra savu lomu laivā, uzvilka akmeni un laidās atkal lejā turpināt zveju, kura neilga vairāk par trīsdesmit sekundēm.
Šis zvejnieks mūs neredzēja. Klints ēna mūs aizslēpa no viņa acīm. Un vispār — kā gan šis nabaga indietis lai iedomātos, ka cilvēki, viņam pašam radniecīgas būtnes, slēpjas turpat zem ūdens un novēro katru viņa kustību? Vairāk reižu viņš tā pacēlās augšup un atkal nonira dibenā. Ikreiz viņš salasīja ne vairāk par kādu duci gliemežu, atplēšot tos no klints, kur tie ar saviem bisusa pavedieniem bij cieši pielipinājušies. Un cik daudziem no šiem gliemjiem nemaz nebūs pērļu, kuru dēļ viņš riskēja ar dzīvību!
Es viņu vēroju ar dziļu uzmanību. Viņš kārtīgi peldēja augšup un atkal nonira lejā, un pusstundas laikā viņam nekādas briesmas nedraudēja. Biju pavisam nogrimis šā pievilcīgā skata vērošanā, kad piepeši, indietim ceļos nometoties, es ieraudzīju viņu izbailēs saraujamies, pielecam kājās un mēģinām aizsniegt ūdens virspusi.
Tūliņ es arī sapratu viņa izbaiļu cēloni. Pāri nelaimīgajam nirējam parādījās melna ēna. Tā bij milzīga haizivs, kura ugunīgi spīdošām acīm un atplestām žaunām pa diagonāli šāvās lejup.
Es kļuvu mēms no šausmām un nespēju pakustināt ne locekļa.
Spēcīgu spuru vēzieniem rijīgais kustonis traucās virsū indietim, kurš metās sāņus un tā izvairījās gan no haizivs zobiem, bet ne no viņas astes: stiprs sitiens trāpīja viņa krūtis un nogāza zemē.
Šis skats ilga tikai dažas sekundes. Haizivs griezās atpakaļ, apvēlās uz muguras un taisījās pāršķelt indieti pušu. Šajā acumirklī es samanīju, ka man blakus stāvošais kapteinis Nēmo spēji piecēlās. Tad dunci rokā viņš gāja tieši nezvēram pretī, gatavs cīnīties ar to krūti pret krūti.
Haizivs, kura patlaban grasījās sakampt indieti, pamanīja jauno pretinieku, apsviedās uz vēdera un ātri traucās tam pretī.
Vēl šodien es redzu kapteiņa Nēmo pozu. Visus gribas spēkus saņēmis, viņš ar apbrīnojamu aukstasinību gaidīja briesmīgo haizivi, kad tā viņam tuvojās, ar strauju lēcienu sāņus izvairījās no tās trieciena un iecirta savu dunci haizivs vēderā. Bet ar to vēl nebij gana. Iesākās drausmīga cīņa.
Haizivs, figurāli sakot, ierēcās. Asinis aumaļām plūda no tās ievainojuma. Ūdens visapkārt kļuva sarkans, un cauri šim blāvajam šķidrumam es vairs nekā skaidri nevarēju saskatīt.
Līdz tam mirklim, kad kādā skaidrākā plankumā es atkal ieraudzīju kapteini Nēmo, pieķērušos kādai dzīvnieka spurai, augumu pret augumu cīnāmies ar šo nezvēru, dūrienu pēc dūriena raidot tā vēderā, tomēr nespējot trāpīt pašā sirdī. Haizivs cīnīdamās tik spēcīgi sakūla ūdeni, ka tā mutulis draudēja aizskalot mani.
Es gribēju steigties kapteinim palīgā, bet šausmas bij mani pavisam sastindzinājušas.
Stulbām acīm es skatījos, kas tur notiek. Vēroju, ka cīņas paņēmieni mainās. Smagā ķermeņa spiests, kapteinis nokrita zemē. Tad haizivs žokļi atplētās plati vaļā kā milzīgas dzirkles, un šoreiz kapteiņa pēdējais mirklis droši būtu klāt, ja palīgā nepiesteigtos Neds Lends, ietriekdams savu šausmīgo ieroci nezvēra ķermenī.
Veseli asiņu mutuļi izšļācās ūdenī. Ar neaprakstāmu niknumu haizivs to sakūla milzīgos viļņos. Neds Lends bij labi trāpījis. Nezvērs mocījās nāves konvulsijās. Sirdī ķerts, tas tik drausmīgi raustījās, ka ūdens mutulis Kon- selu pagāza zemē.
Pa to laiku Neds Lends, atbrīvoja kapteini. Tas piecēlās neievainots un tūliņ steidzās pie indieša, ātri pārgrieza virvi, ar ko tas bij piesējies akmenim, paņēma viņu uz rokām un ar spēcīgu kājas atspērienu pacēlās virs ūdens.
Mēs pārējie trīs viņam sekojām un pēc dažiem mirkļiem sasniedzām pērļu zvejnieka laivu.
Kapteiņa Nēmo pirmās rūpes bij atdzīvināt nelaimīgo. Es nezināju, vai tas viņam izdosies, tomēr cerēju, jo nabaga vīrs visai ilgi nebij ūdenī. Bet haizivs astes trieciens varēja būt nāvīgs.
Konsels un kapteinis enerģiski to berzēja, un slīkonis, par laimi, atguva samaņu. Viņš atvēra acis. Kāds gan bij viņa pārsteigums, varbūt pat izbailes, kad viņš ieraudzīja, ka pār to noliekušās četras lielas vara galvas!
Un bez tam vēl — ko gan viņš varēja domāt, kad kapteinis Nēmo izvilka no savas kabatas maisiņu ar pērlēm un iespieda to viņam saujā? Nabaga Ceilonas indietis ar drebošu roku saņēma šo ūdens valdnieka ķēnišķīgo dāvanu. Viņa pārbijušās acis nepārprotami liecināja, ka viņam nav ne jausmas, kādām pārcilvēciskām būtnēm jāpateicas reizē par savu bagātību un dzīvību.
Pēc kapteiņa Nēmo dotās zīmes mēs gājām atpakaļ uz pērleņu sēkli un tad pa pirmāk jau ieto ceļu pēc pusstundas aizsniedzām noenkuroto «Nautila» laivu.
Tajā sakāpuši, mēs ar matrožu palīdzību atkal atbrīvojāmies no savām smagajām vara ķiverēm.
Kapteiņa Nēmo pirmais teikums bij domāts Nedam Lendam:
— Pateicos, meistar Ned Lend, — viņš teica.
— Tas bij tikai vienkāršs revanšs, kapteiņa kungs, — Neds Lends atbildēja. — Es nolīdzināju savu parādu.
Viegls smaids pārslīda pār kapteiņa Nēmo lūpām, un ar to šī lieta bij izbeigta.
— LJz «Nautilu»! — viņš sacīja.
Laiva atkal viegli slīdēja pa viļņiem. Pēc maza brīža mēs sastapām peldošo haizivs ķermeni.