Pēc viņas spuru melnajiem galiem es sazīmēju šo bīstamāko Indijas jūras laupītāju — īsto haizivju sugas pārstāvi. Tā bij vairāk nekā divdesmit piecu pēdu gara, žokļi aizņēma trešo daļu rumpja. Tā bij veca haizivs, spriežot pēc sešām trijstūros savirknētām zobu rindām.
Kamēr mēs aplūkojām nedzīvo zvēru, ap laivu saradās kāds ducis šo plēsoņu. Bet mums tās nepiegrieza nekādas vērības, cenzdamās saplosīt haizivi un cita citai izraut gabalu no mutes.
Pusdeviņos mēs jau atkal bijām uz «Nautila».
Tur es nogrimu atcerēs par piedzīvojumiem uz Manaras sēkļa. No visiem šiem novērojumiem es biju skaidrībā par to, ka kapteinis Nēmo ir nepārspējami drošsirdīgs un ka viņam tomēr ir ārkārtīga līdzjūtība pret dzīvu būtni no sauszemes, pret kādu no tās rases, no kuras vairīdamies viņš slēpās zem ūdens. Redzams, ka šis cilvēks tomēr vēl nebij paspējis nonāvēt sevī visas simpātijas pret sauszemes apdzīvotājiem.
Kad es viņam par to ieminējos, viņš atbildēja mazliet uztraukts:
— Šis indietis ir apspiestas zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam, elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.
SARKANĀ JŪRA
29. janvāri Ceilonas sala pazuda no mūsu apvāršņa un «Nautils» ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā iebrauca šaurumu labirintā, kas šķir Maldivu salas no Lakadivu salām. Vistuvāk tas nobrauca garām Kitana koraļļu salai, vienai no galvenajām Lakadivu arhipelāga deviņpadsmit salām, ko Vasko da Gama atklāja 1493. gadā; šīs salas atrodas starp 10° un 14° 30' ziemeļu platuma un 69° un 50° 72' austrumu garuma.
Tātad mēs bijām jau nobraukuši sešpadsmit tūkstoši divi simti divdesmit jūdzes, kopš izbraucām no Japānas jūras.
Otrā dienā, 30. janvārī, kad «Nautils» atkal pacēlās jūras virspusē, sauszeme nekur vairs nebij redzama. Mēs braucām ziemeļu — ziemeļrietumu virzienā uz Omānas līci starp Arābiju un Indijas pussalu, kas noder par ieeju Pērsijas jūras līcī. Likās, ka tas ir jūras apvidus bez kādas izejas. Kur gan kapteinis Nēmo mūs veda? Es to nevarēju pateikt. Protams, kanādietis, mani to dienu izvaicādams, bij pavisam neapmierināts.
— Meistar Ned, mēs braucam turp, kur kapteinis iedomājas.
— Tālu mūs viņa iedoma neaizvedīs, — kanādietis atbildēja. — Persijas jūras līcim nav izejas, — tur iebraukuši, mēs drīz vien būsim spiesti griezties atpakaļ.
— Kas par to, meistar Lend, — ja ari griezīsimies atpakaļ, tad «Nautilam» tomēr vēl priekšā Sarkanā jūra un no turienes tālāks ceļš pa Babelmandebas šaurumu.
— Vai man jums, profesora kungs, būtu vēl jāpaskaidro, — Neds Lends atbildēja, — ka Sarkanā jūra ir tāpat noslēgta un bez izejas kā Persijas jūras līcis? Suecas kanāls vēl nav izrakts, un tāds mistisks kuģis kā mūsējais neuzdrošināsies doties tā aizsprostiem nožogotajā kanālā. Tātad pa Sarkano jūru mēs nenokļūsim līdz Eiropai.
— Vai tad es saku, ka mēs braucam uz Eiropu?
— Bet ko tad jūs domājat?
— Manliekas, ka, izbraukājis pa interesantajiem Arā- bijas un Ēģiptes apvidiem, «Nautils» griezīsies atpakaļ Indijas okeānā varbūt pat pa Možambikas kanālu, varbūt gar Maskarena salām, lai tā sasniegtu Labās Cerības ragu.
— Un sasniedzis Labās Cerības ragu? — kanādietis vaicāja ar sevišķu uzmanību.
— Tad mēs, bez šaubām, iekļūsim Atlantijas okeānā, kuru vēl nepazīstam. Bet vai tad, draugs Ned, šis zemūdens ceļojums jūs garlaiko? Vai tad jūs nemaz nevaldzina šie nemitīgi mainošies zemūdens brīnumi? Es no savas puses gan ārkārtīgi nožēlotu, ja šis ceļojums, kāds atgadījies tikai retam cilvēkam, beigtos.
— Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — liekas, jūs zināt, ka pagājuši trīs mēneši, kopš mēs esam ieslodzīti šajā «Nautilā».
— Nē, Ned, to es nezinu un negribu zināt, es neskaitu ne dienas, ne stundas.
— Bet kā tas viss beigsies?
— Beigas nāks savā laikā. Vispār mēs te nespējam nekā un strīdamies velti. Ja jūs, mīļais Ned, reiz atnāktu un teiktu: «Tagad mums ir izdevība bēgt,» — es apspriestos ar jums. Bet patlaban tāda gadījuma nav, un, vaļsirdīgi runājot, es neticu, ka kapteinis Nēmo jel kad dosies uz Eiropas jūrām.
Četras dienas, līdz 3. februārim, «Nautils» brauca pa Omānas līci ar dažādu ātrumu un dažādā dziļumā. Likās, itin kā kuģis brauktu uz labu laimi, itin kā vilcinoties izvēlēties īsto ceļu. Bet Vēža tropam pāri tas nedevās.
Izbraukdami no šā līča, mēs uz kādu laiciņu dabūjām redzēt Omānas galveno pilsētu Maskatu. Bet tā bij tikai mirkļa aina, un «Nautils» no jauna nogrima šo drūmo apvidu ūdeņos.
Tad viņš sešu jūdžu atstatumā nobrauca gar Arābijas Mahras un Hadramautas kalnainajiem krastiem ar vairākām senatnes celtņu drupām. Beidzot 5. februārī mēs iegriezāmies Adenas jūras līcī, kas piltuvei līdzīgi ievada Babelmandebas šaurumā, pa kuru Indijas okeāna ūdeņi ieplūst Sarkanajā jūrā.
6. februārī «Nautils» brauca garām Adenai, kura atrodas uz sauszemes raga, ko tikai šaura josla savieno ar kontinentu.
Es cerēju, ka, līdz šejienei nokļuvis, kapteinis Nēmo griezīsies atpakaļ, bet biju maldījies: man par lielu pārsteigumu, viņš to nedarīja.
Otrā dienā, 7. februārī, mēs iebraucām Babelmandebas jūras šaurumā, kura nosaukums arābu valodā nozīmē «Asaru vārti». Šis šaurums ir piecas jūdzes plats un tikai piecdesmit divus kilometrus garš; «Nautila» ātrumam tur bij tikko stundas brauciens, bet es neredzēju nekā, pat ne Perimas salu, no kuras angļi aizsargā Adenu. Pārāk daudz angļu un franču tvaikoņu šķērso šo līniju no Suecas uz Bombeju, Kalkutu, Melburnu, Burbornu un Maurīciju, tāpēc «Nautils» nedrīkstēja tur rādīties. Visu laiku tas apdomīgi turējās zem ūdens.
Pēdīgi ap pusdienas laiku mēs jau šķēlām Sarkanās jūras ūdeņus.
Sarkanā jūra ir bībeles teiku ezers, kuru neviens lietus neatsvaidzina, kurā neieplūst neviena upe un kurš katru gadu aiz ārkārtīga izgarojumu daudzuma noplok veselus pusotra metrus. Dīvains jūras līcis, kas, noslēgts kā ezers, patiešām varētu pilnīgi izžūt.