Es pat nemēģināju uzminēt, aiz kādām dīvainām iedomām kapteinis Nēmo mūs ievadīja šajā jūras līcī, tomēr biju pilnīgi apmierināts, ka «Nautils» brauca pa to. Kuģis turējās vidējā ātrumā, gan paceldamies ūdens virspusē, gan atkal nonirdams dzīlē, lai izvairītos no kāda pretimbraucēja kuģa, un es varēju novērot kā šās interesantās jūras virspusi, tā dziļumus.
Pēc tam «Nautils» pievērsās tuvāk Āfrikas krastiem, kur jūra ievērojami dziļāka. Tur pa atvērtajiem iluminatoriem divu straumju kristāldzidrajā ūdenī mēs varējām aplūkot brīnišķos, spilgtos koraļļu krūmājus un veselus zaļām aļģu vītnēm apaugušus klinšu klajus. Kāds neaprakstāmi pievilcīgs un mainīgs skats atvērās uz šīm vulkāniskajām klintīm un salām Lībijas piekrastē, bet viskrāšņākā audzelība tomēr bij saskatāma austrumu krastā, kuram «Nautils» piebrauca tuvāk. Veseli zoofītu slāņi Tehama pusē ne tikvien ziedēja jūras dzelmē, bet, krāšņās vītnēs sapinušies, gleznaini sniecās arī augšup virs ūdens līmeņa; tie bij brīnišķīgāk veidoti, bet krāsā mazāk spilgti nekā tie, kurus ūdens dzīle uztur allaž svaigus.
Cik skaistas stundas es tā pavadīju pie salona iluminatoriem! Cik daudzas jaunas zemūdens augu un dzīvnieku sugas dabūju novērot prožektora spožumā! Šampin- jonveidīgās fungijas, šīfera krāsas aktīnijas, starp citu, Thalassianthus aster un tubiporas fleites veidā, itin kā radītas lielā Pana stabulēm; neskaitāmas šai jūrai īpatnējas gliemežu pasugas koraļļu sazarojumos ar spirālveidīgiem apakšgaliem un, beidzot, tūkstošiem vēl līdz šim neredzētu parasto sūkļu. -
Pirmā polipu grupa, proti, sūklis, ir interesants un neapstrīdami derīgs dabas produkts. Tas nebūt nav augs, kā to vēl domā daudzi dabzinātnieki, bet gan zemākās kārtas dzīvnieks, pat zemāks par koralli. Neapšaubāmi, ka tas pieder pie dzīvnieku valsts, nevar pat piekrist senatnes zinātniekiem, ka tā ir pārejas būtne starp augu un dzīvnieku. Man jāpiezīmē, ka zinātnieki paši vēl nav skaidrībā un vienis prātis par sūkļa uzbūvi. Daži domā, ka tas ir vesela polipu kolonija, citi atkal, kā, piemēram, Milns Edvards, — ka tas ir atsevišķs indivīds.
Sūkļu klase aptver ap trīs simti dažādu sugu; tās lielā daudzumā sastopamas vairākās jūrās, citas pat zināmās upēs, tā saucamās iluviatilis, bet to īstā dzimtene ir Sarkanā jūra un Grieķijas arhipelāgs Vidusjūrā pret Sīrijas krastu. Tur aug un attīstās vislabākās un smalkākās sūkļu sugas, kuru vērtība dažkārt aizsniedz_ simt piecdesmit franku gabalā, baltais Sīrijas sūklis, Āfrikas asais utt. Bet, necerēdams šos zoofītus izpētīt Tuvo Austrumu ūdeņos, no kuriem mūs šķīra necaurejamais Suecas jūras šaurums, es apmierinājos, novērodams tos Sarkanās jūras ūdeņos.
Tur auga visdažādāko veidu sūkļi — gan kā stiebri, gan kā ķepiņas, lapas, bumbas, pirksti. Tie patiešām attaisnoja savus nosaukumus — kurvīši, tasītes, ratiņi, briežragi, lauvas ķetnas, pāvu astes, Neptūna cimdi —, kādus tiem veltījuši zvejnieki, dzejiskāki par zinātņu vīriem. No viņu šķiedrainā, pusšķidras recekļa vielas piesātinātā ķermeņa nemitīgi sīkām strūkliņām plūst laukā ūdens, kas ticis uzņemts, lai pienestu barību pašai mazākajai poriņai. Ūdens kustību rada īpašas kustīgas šūnu viciņas. Šī viela, sūklim nobeidzoties, sadalās un pūdama ož pēc amonjaka. Tad paliek pāri tikai cietais vai šūnainais raga skelets rūsainā krāsā, parastais sūklis, ko lieto visdažādākajām vajadzībām, skatoties pēc tā elastības, sūceklības un izturības spējām.
Šie sūkļi aug pie klintīm, gliemju vākiem un pat pie ūdensaugu stiebriem, Tie aizpilda vismazāko iedobumu. Daži guļ izstiepušies, citi vērpjas augšup, citi atkal nokarājas lejup līdzīgi koraļļu zariem. Es pastāstīju Konselam, ka sūkļus zvejo divējādā veidā — vai nu ar tīkliem, , vai vienkārši ar rokām. Visvairāk iecienīts .pēdējais. veids, kam nepieciešami ūdenslīdēji, jo tā iespējams dabūt sūkli nesaplosītā veidā, un tā vērtība tad sevišķi augsta.
Starp daudziem citiem zoofītiem, kas ņudzēja starp sūkļiem, galvenokārt bij redzamas sevišķi pievilcīga izskata medūzas; no moluskiem — dažādu paraugu kalmāri, kuri pēc d'Orbiņī domām, raksturīgi tieši Sarkanajai jūrai, bet 110 rāpuļiem — bruņurupuči virgata, kuri mums uz kuģa sniedza garšīgu un veselīgu barību.
Zivju bij ārkārtīgi daudz, pie tam daudzas ļoti ievērojamas. «Nautila» tīkli visbiežāk izvilka uz klāja šādas zivis: gludo raju ar ovālu formu ķieģeļu krāsā, zilganiem plankumiem pārklātu ķermeni un asu, divkāršu dzeloni; arnakus ar sudrabotām mugurām; pastenakus ar sašķeltām astēm; bokatus, kas it kā plati, divus metrus gari mēteļi plandīja pa ūdeni; pilnīgi bezzobainos dižzvīņu dzimtas jūras asarus; savrupniekus — jūras kamieļus, kuru kupris nobeidzas ar līku dzeloni, pusotras pēdas garus; murenas ar zilganām mugurām un sudrabainām astēm, brūnām krūšu spurām ai pelēku maliņu; stromateīdu sugas fiatolas ar šaurām zeltainām svītriņām, greznotas ar Francijas trim krāsām; četri decimetri garās blemijas — garamitas; skaistās bastardmakreles, rotātas ar septiņām melnām šķērssvītrām, zili dzeltenām spurām un zeltaini sudrabotām zvīņām; koraļļu zivis un sarkanās mulles ar dzeltenu galvu; lēverzivis, lūpzivis, balistas, grunduļus un tūkstošiem citas «Nautila» ceļojumā redzētas zivis.
9. februārī «Nautils» iebrauca jūras visplatākajā vietā, kura starp Suakinu rietumu un Konfondu austrumu krastiem ir simt deviņdesmit jūdžu plata.