Todien ap pusdienas laiku kapteinis Nēmo iznāca uz klāja, kur es jau biju priekšā. Es tūliņ apņēmos nelaist viņu lejā, iekāms aptuveni nebūšu izdibinājis viņa turpmākos nodomus. Ieraudzījis mani, viņš pienāca klāt, laipni piedāvāja cigāru un teica:
— Nu, profesora kungs? Vai jums patīk Sarkanā jūra? Vai jūs uzmanīgi esat aplūkojis noslēpumus, kurus tā glabā, — zivis, zoofītus, sūkļus un koraļļu mežus? Vai redzējāt pilsētas tās krastos?
— Jā, kapteiņa kungs, — es atbildēju. — «Nautils» ir ārkārtīgi labi pielāgots tādiem novērojumiem. Tiešām, tas ir saprātīgs kuģis!
-^-'Jā-gan, profesora - kungs, saprātīgs, • drosmīgs un neievainojams. Tas nebaidās ne Sarkanās jūras briesmīgās vētras, ne straumes, ne zemūdens klinšu.
— Patiešām, — es teicu, •— šo jūru uzskata par vienu no visbīstamākajām, un, ja nemaldos, senajos laikos tai bij vissliktākā slava.
— Vissliktākā, Aronaksa kungs. Grieķu un romiešu vēsturnieki nestāsta nekā laba par to, un Strabons saka, sevišķi bīstama tā esot pastāvīgo vēju un lietus laikos. Arābs Edrisi, kas to dēvē par Kolzuma līci, stāsta, ka daudzi kuģi gājuši bojā uz tā smilkšu sēkļiem un naktīs neviens neuzdrošinājies braukt pa to. Tā, viņš saka, ir jūra, kur nemitīgi plosās briesmīgas vētras, neviesmīlīgām salām piekaisīta, tajā nav atrodams nekas labs ne virspusē, ne dziļumos.
— Tūliņ redzams, — es piebildu, — ka šie vēsturnieki nav braukuši uz «Nautila».
— Bez šaubām, — kapteinis atbildēja pasmaidīdams, — un šajā ziņā modernie cilvēki nav tikuši tālāk par senajiem. Gadu simteņiem vajadzēja paiet, iekāms atklāja tvaika mehānisko dzinējspēku. Kas zina, vai simt gadu laikā vēl radīsies otrs «Nautils»! Progresa gaita ir ļoti lēna, Aronaksa kungs.
— Protams, — es atteicu, — jūsu kuģis par vienu vai pat vairākiem gadu simteņiem aizsteidzies savam laikam priekšā. Cik žēl, ka tāds atklājums aizies kapā līdz ar tā izgudrotāju.
Uz to kapteinis Nēmo neko neatbildēja. Brīdi klusējis, viņš atsāka:
— Liekas, Sarkanās jūras nosaukums būs cēlies no ebreju vārda «edron» tulkojuma un senatnes cilvēki to tā nosaukuši pēc tās ūdens īpatnējās krāsas.
— Es līdz šim esmu redzējis tikai pilnīgi dzidru ūdeni, bez kādas sevišķas nokrāsas.
— Bez šaubām. Bet, tālāk braucot, jūs novērosiet šo savādo parādību. Es atceros Tora līcī redzējis ūdeni gluži sarkanu, asins ezeram līdzīgu.
— Un jūs domājat, ka šī krāsa rodas no kāda mikroskopiska ūdensauga piemaisījuma?
— Jā, 110 kādas gļotainas vielas, ko atdala sīciņi augi ar nosaukumu trihodesmijas. Vienā kvadrātmilimetrā to rēķina uz četrdesmit tūkstošiem. Varbūt arī jums izdosies to novērot, kad nokļūsim Tora līcī.
— Acīm redzot, kapteiņa kungs, šī nav pirmā reize, kad jūs braucat pa Sarkano jūru?
— Nē, profesora kungs.
— Bet Suecas kanāls, manuprāt, «Nautila» braucienam ir nelietojams?
— Taisnība, — kapteinis Nēmo teica. — Tomēr noderīgs visai pasaulei. Jau senlaiku cilvēki labi sapratuši, kāda nozīme tirdzniecībai ierīkot satiksmi starp Sarkano un Vidusjūru. Tikai tie nedomāja pašu spēkiem izrakt kanālu, bet lūdza Nīlu talkā. Ja ticētu senajiem nostāstiem, tad kanālu, kas Nīlu savienotu ar Sarkano jūru, iesākuši rakt Sezoftrisa laikā. Noteikti zināms tikai tas, ka 615. gadā pirms mūsu ēras Neho iesācis kanāla rakšanas darbus; kanāls pildījies ar Nīlas ūdeni un stiepies pāri Ēģiptes līdzenumam, kas pavērsts pret Arābiju. Pa šo kanālu varējuši braukt četras dienas, un tas bijis tik plats, ka divas trirēmas pa to varējušas braukt blakus. Rakšanas darbus turpinājis Dārijs, Histapa dēls, un laikam nobeidzis Pto- lemajs II. Starbons sakās redzējis to jau izlietojam kuģošanai, bet tā gultnes slīpums no sākuma punkta pie Bubastes līdz Sarkanajai jūrai bijis tik niecīgs, ka kuģot pa to varējuši tikai dažus mēnešus gadā. Šis kanāls kalpojis tirdzniecības vajadzībām līdz Antoninu laikiem. Pamests, aizsērējis tas pēc kalifa Omara pavēles atkal atrakts, bet ticis pilnīgi aizbērts 761. vai 762. gadā, kalifa Almanzora laikā, lai pārtrauktu pārtikas produktu piegādāšanu dumpiniekam Muhamedam-ben-Abdalam.
— Jā, kapteiņa kungs, senatnes cilvēki nebij iedrošinājušies mēģināt, savienot divas jūras, lai par deviņi tūkstoši kilometriem saīsinātu ceļu no Kadiksas līdz Indijai. To paveiks inženieris Leseps, kas drīz vien Āfriku pārvērtīs par milzīgu salu.
— Diemžēl, — viņš atsāka, — es nevaru parādīt jums Suecas kanālu. Bet jūs varēsiet novērot Portsaīdas garos 'dambjus parīt, kad mēs būsim Vidusjūrā.
— Vidusjūrā? — es iekliedzos.
— Jā gan, profesora kungs. Jums par to brīnums?
— Mani pārsteidz tas, ka mēs tur būsim jau parīt.
— Patiešām?
' — Jā, kapteiņa kungs, lai gan še, uz jūsu kuģa dzīvodams, esmu atradis vispār par kaut ko brīnīties.
— Bet kas tad jūs tā īsti pārsteidz?
— Tas šausmīgais ātrums, kāds jāattīsta «Nautilam», lai ļldz parītam apbrauktu apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam un aizsniegtu Vidusjūru.
— Bet kas jums, profesora kungs, teic, ka «Nautils» brauks apkārt Āfrikai un Labās Cerības ragam?
— Tomēr ja «Nautils» nebrauc pa sauszemi un nedodas pāri Suecas šaurumam …
— Vai pa apakšu šim šaurumam, Aronaksa kungs!
— Pa apakšu?
— Bez šaubām, — kapteinis Nēmo mierīgi atbildēja. — Kopš seniem laikiem daba pazemē veikusi to, ko cilvēks patlaban mēģina tās virspusē.
— Kā! Vai tad tur ir kāda izeja?
— Jā, apakšzemes tunelis, kuru es esmu nosaucis par Arābijas tuneli-. Tas sākas pie Suecas un nobeidzas Pelū- zijas jūras līcī.
— Bet zemes šaurums taču sastāv tikai no plūstošās
smilkts?
— Līdz zināmam dziļumam. Bet piecdesmit metru dziļumā sākas nesagraujams klinšu slānis.