— Vai jūs šo tuneli atradāt nejauši? — es vaicāju, arvien vairāk un vairāk pārsteigts.
— Nejauši un ar saprātu, profesora kungs, pie tam vairāk ar saprātu nekā nejauši.
— Kapteiņa kungs, es dzirdu, ko jūs stāstāt, bet manas ausis liedzas tam ticēt.
— Ak, profesora kungs, aurēs habent et non audient tā tas bijis visos laikos. Tāds tunelis tur ir, es to jau vairākkārt esmu izlietojis. Ja tā nebūtu, es vis nebrauktu šajā noslēgtajā Sarkanajā jūrā.
— Un vai atļauts jautāt, kapteiņa kungs, kā jūs to atradāt?
— Profesora kungs, starp cilvēkiem, kuriem nolemts visu mūžu palikt kopā, nedrīkst būt noslēpumu.
Uz šo zīmīgo aizrādījumu es neatbildēju nekā, tikai klausījos kapteiņa stāstu.
— Profesora kungs, — viņš teica,, — vienīgi ar dabas pētnieka domu esmu atradis to zemūdens ceļu, kurš tikai man vienīgajam zināms. Es novēroju, ka Sarkanajā jūrā un Vidusjūrā ir dažas pilnīgi vienādas zivju sugas — kā ofidas, fiatolas, lidojošās zivis u. c. Pārliecinājies par šī fakta pareizību, es vaicāju sev, vai starp abām šīm jūrām
1 Ausis ir, bet nedzird (lai ).
nav kāds sakars. Ja tāds būtu, tad abu jūru nevienādā līmeņa dēļ straumei no Sarkanās jūras spēcīgi jāplūst uz Vidusjūru. Es sazvejoju Sarkanajā jūrā, Suecas kanāla tuvumā, lielu daudzumu zivju. Uzmaucu tām uz astēm vara gredzenus un salaidu atpakaļ jūrā. Dažus mēnešus vēlāk es pie Sīrijas krastiem atkal izzvejoju zivis ar maniem gredzeniem. Jūru sakaru pierādījums man nu bij rokā. Es ar savu «Nautilu» braucu meklēt to, atradu un riskēju tajā iebraukt. Drīz arī jūs, profesora kungs, brauksiet pa manu Arābijas tuneli!
V
ARĀBIJAS TUNELĪ
Tai pašā dienā es arī Konselam un Nedam Lendam pastāstīju to mūsu sarunas daļu, kura tos tieši varēja interesēt. Kad es viņiem pateicu, ka pēc divām dienām mēs būsim Vidusjūrā, Konsels sasita rokas, bet kanādietis raustīja plecus.,
— Apakšzemes tunelis! — viņš iesaucās. — Divu jūru savienojums! Kas jums sastāstījis tādus niekus?
— Draugs Ned, — Konsels atsaucās. — Vai jūs kādreiz esat dzirdējis stāstām par «Nautilu»? Nē! Un tomēr tas eksistē. Tādēļ neraustiet tik viegli plecus un nenoliedziet nekā tikai tāpēc, ka jūs par to līdz šim nekā neesat dzirdējis.
Tai pašā vakarā uz 21° 30' ziemeļu platuma «Nautils», turēdamies virs ūdens, tuvojās Arābijas krastam. Es ieraudzīju Džidu, ostas_ pilsētu, kurai bij liela nozīme tirdzniecības sakaros ar Ēģipti, Sīriju, Turciju un Indiju.
Bet drīz vien Džida nogrima vakara krēslā, un «Nautils» ienira viegli fosforescējošā ūdenī.
Otrā rītā, 10. janvārī, mēs ieraudzījām vairākus pretimbraucošus kuģus. «Nautils» atkal nolaidās zem ūdens; tieši ap pusdienas laiku jūra bij gluži klaja un kuģis no jauna pacēlās līdz savai peldlīnijai.
Neda Lenda un Konsela pavadīts, es izgāju uz klāja. Krasts austrumu pusē tikko bij saskatāms biezajā, miklajā miglā.
Pret laivas sienām atspiedušies, mēs runājām par šo un to, bet Neds Lends, ar roku rādīdams, iesaucās:
— Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
Vai jūs tur kaut ko redzat, profesora kungs?
— Nē, Ned,— es atbildēju. — Bet jūs jau zināt, ka manas acis nav tik skaidras kā jūsējās.
— Paskatieties labi, — Neds Lends turpināja, — tur priekšā, vairāk pa labi, gandrīz prožektora augstumā. Vai jūs nepamanāt kādu kustīgu masu?
— Patiešām, — es atbildēju, ciešāk ieskatījies. — Es redzu tādu kā tumšu, garu priekšmetu kustamies ūdenī.
— Vai tas būtu otrs «Nautils»? — Konsels vaicāja.
— Nē, — kanādietis teica, — bet es ne visai maldītos, ja teiktu, ka tas ir kāds jūras dzīvnieks.
— Vai Sarkanajā jūrā ir arī vaļi? — Konsels jautāja,
— Jā, mīļais, •— es paskaidroju, — dažkārt pagadās.
— Tas nav valis, — Neds Lends teica, acu no pamanītā priekšmeta nenovērsdams. — Ar vaļiem mēs esam veci paziņas, viņu gaita man labi pazīstama.
— Pagaidīsim, — Konsels sacīja, — mēs virzāmies uz to pusi un drīz vien zināsim, ar ko mums darīšana.
Tumšais priekšmets patiesi nebij tālāk par jūdzi no mums. Tas likās it kā klajā jūras vidū pacēlusies klints. Kas tas varēja būt? Es to nevarēju vēl noteikt.
— Raug! — Neds Lends iesaucās. — Viņš peld! Viņš ienirst ūdenī! Kas tas gan varētu būt par dzīvnieku? Viņam nav šķeltas astes kā valim vai kašalotam, bet tā spuras ir līdzīgas nocirstām ekstremitātēm.
— Bet tādā gadījumā… — es ieminējos.
—. Paskat! — Neds Lends sauca. — Viņš peld uz muguras, krūtis izriezis augšup. '
— Tā ir sirēna, — Konsels paskaidroja. — īsta sirēna, ja profesora kungam nav iebildumu.
Šis vārds man piepeši atgādināja, ka mūsu priekšā ir viens no tiem jūras dzīvniekiem, par kuriem radusies leģenda, ka tie esot pa pusei zivs, pa pusei sieviete.
— Nē, — es atbildēju Konselam, — sirēna tā nav, bet gan viens no tiem interesantajiem dzīvniekiem, kuru dažas pasugas vēl uzglabājušās Sarkanajā jūrā. Tas ir dugongs.
— Sirēnu kārta, zivveidīgo grupa, monodelfīnu apakšklase, zīdītāju klase, mugurkaulnieku nodalījums, — Konsels paskaidroja.
Vairāk tur nebij ko teikt.
Neds Lends vēl vienmēr vēroja. Dzīvnieku pamanījušas, viņa acis iedegās iekārē. Roka jau likās gatava mest harpūnu. Varētu domāt, ka viņš tikai gaida izdevīgu brīdi, lai mestos jūrā uzbrukt dzīvniekam.
— Ak, profesora kungs, — viņš teica no uztraukuma drebošā balsī. — Nekad man nav vēl gadījies nonāvēt kaut ko tādu.
Šajā vienā teikumā izpaudās visa harpūnista daba.
Tobrīd uz klāja parādījās kapteinis Nēmo. Viņš tūliņ pamanīja dugongu. Kapteinis saprata kanādieša uztraukumu un vērsās tieši pie tā: