— Ja jums tagad būtu harpūna, meistar Lend, es domāju, tā svilinātu jums roku.
— Tiešām tā, kapteiņa kungs.
— Un jums nekas nebūtu pretī vēlreiz izmēģināt savu amatu un arī šo dzīvnieku pievienot savu trofeju sarakstam?
— Nepatīkami tas nebūtu.
— Labi, tad varat pamēģināt.
— Paldies, kapteiņa kungs, — Neds Lends atsaucās, un viņa acis aizliesmojās vēl vairāk.
— Tikai, — kapteinis vēl piebilda, — jūsu pašu labā ieteicu neaizsviest harpūnu garām šim dzīvniekam.
— Vai dugongu medīt tik bīstami? — es apjautājos. — Dažreiz jā, — kapteinis Nēmo atbildēja. — Šis dzīvnieks uzbrūk saviem vajātājiem un apgāž viņu laivu. Bet meistaram Lendam no tā nav jābaidās. Viņa skatiens ir ass un roka droša. Ja es jums ieteicu neaizsviest garām, tad tikai tāpēc, ka dugongs tiešām ir lielisks medījums. Un es zinu, ka meistars Lends labprāt bauda gardu kumosu.
— Ko! — kanādietis izsaucās. — Šis kustonis ir vēl arī tik laipns, ka sniedz mums gardu cepeti?
— Protams, meistar Lend. Viņam ir īsta četrkāju dzīvnieka gaļa, un tā visā Melanēzijā grezno valdnieku galdu. Tāpēc ari viņu medī tik uzcītīgi, ka šās dzimtas dzīvnieki, tāpat tiem radniecīgie lamantīni kļūst arvien retāki.
— Tādā gadījumā, kapteiņa kungs, — Konsels iebilda, — ja nu šis ir savas rases pēdējais pārstāvis, vai tad nevajadzētu to saudzēt — zinātnes labā?
— Tas var gan būt, — kanādietis atteica, — bet virtuves labā viņš jādabū rokā.
— Ķerieties pie darba, meistar Lend! — kapteinis Nēmo mudināja.
Šajā acumirklī uz klāja izkāpa septiņi no kuģa ļaudīm, mierīgi un klusi kā vienmēr. Viens no tiem nesa harpūnu un tievu virvi, . kādas parasti lieto vaļu zvejai. Laiva tika atskrūvēta, izcelta no nišas un nolaista jūrā. Seši vīri sēdās pie airiem, stūrmanis ieņēma savu vietu. Neds, Konsels un es novietojāmies priekšgalā.
— Vai jūs nebrauksiet līdzi, kapteiņa kungs? — es vaicāju.
— Nē, profesora kungs, bet jums es novēlu laimīgas
medības.
Laivu atstūma no kuģa, un, sešu airu dzīta, tā ātri peldēja uz dugonga pusi. Tas atradās apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila».
Dažu kabeļtauvu atstatumā no dzīvnieka laivas gaita kļuva lēnāka, airi bez trokšņa grima rāmajā ūdenī. Ar harpūnu rokā Neds Lends aizgāja un ieņēma vietu laivas priekšgalā. Vaļu harpūnu parasti piesien ļoti garā virvē, kura atritinās, kad trāpītais dzīvnieks ātri šaujas projām. Turpretī šī virve bij tikai pāri desmit metru gara, tās otrā galā bij piesieta maza muciņa, kas, peldēdama virs ūdens, norādīja dugonga gaitu zem ūdens.
Es biju pacēlies kājās un uzmanīgi aplūkoju kanādieša pretinieku. Šo dzīvnieku sauc arī par halikoru, un viņš stipri līdzinās lamantīnam. Tā iegarenais ķermenis nobeidzas ar ļoti garu asti, bet sānspuras — ar īstiem pirkstiem.
No lamantīna viņš atšķiras ar diviem gariem, asiem zobiem, kuri kā ilkņi liecas laukā no augšžokļa.
Dugongs, kam Neds Lends grasījās uzbrukt, bij ļoti liels, mazākais, septiņi metri garš. Tas nemaz nekustējās, kā iesnaudies šūpojās viļņos un tādā kārtā uzbrukumu padarīja vieglāku. Laiva uzmanīgi piebrauca dzīvniekam piecus sešus metrus tuvu. Airi nekustīgi karājās duļļos. Es atkal pa pusei pacēlos kājās. Atliecies mazliet atpakaļ, Neds Lends ar ievingrinātu roku meta savu harpūnu. Piepeši atskanēja svilpiens un dugongs pazuda. Ar milzu spēku mestā harpūna droši vien bija ķērusi tikai ūdeni.
— Velns un elle! — kanādietis iekliedzās satracināts. — Vai tad es nebūtu trāpījis?
— Tomēr, — es teicu, — dzīvnieks ir ievainots, redzat — ūdenī asinis. Tikai jūsu ierocis iekritis ūdenī.
— Mana harpūna! Mana harpūna! — Neds Lends. izmisis sauca.
Matroži atkal sāka airēt, stūrmanis stūrēja laivu uz to pusi, kur muciņa peldeja pa ūdeni. Izzvejojuši harpūnu, sākām meklēt dzīvnieku.
Tas lāgu lāgiem iznira no ūdens atvilkt elpu. Ievainojums to nebij manāmi vājinājis, jo viņš peldēja ārkārtīgi ātri. Spēcīgu roku dzīta, laiva lidoja pa viņa sliedi. Vairāk reižu atstatums bij tikai nedaudz metru, un kanādietis atkal grasījās mest, bet dugongs acumirklī noslēpās zem ūdens, un viņu aizsniegt vairs nebij iespējams.
Jūs varat iedomāties, kādas dusmas bij pārņēmušas nepacietīgo Lendu. Angļu valodā viņš ar visstiprākajiem vārdiem lamāja šo sasodīto kustoni. Es biju sašutis tikai par to, ka dugongs pratis izvairīties no visām mūsu viltībām.
Veselu stundu mēs viņu vajājām bez apstājas. Man jau sāka likties, ka būs visai grūti piekļūt tam klāt, kad dzīvniekam piepeši ienāca prātā ļauna doma atriebties vajātājiem, un to viņam nācās nožēlot. Dugongs tuvojās laivai ar nolūku uzbrukt.
Kanādietis to tūliņ pamanīja.
— Uzmanību! — viņš uzsauca.
Stūrmanis pateica airētājiem dažus vārdus savā nesaprotamajā valodā — bez šaubām viņš brīdināja tos uzmanīties.
Pēdu divdesmit no mums dugongs apstājās, šņācoši ievilka elpu caur savām platajām nāsīm, kuras rēgojās nevis purna lejasgalā, bet augšgalā, tad ar visu sparu gāzās mums virsū.
Laivai vairs nebij iespējams izvairīties no trieciena; pa pusei sagāztajā iaivā ieplūda viena vai divas tonnas ūdens, kas bij jāizsmeļ, bet, pateicoties stūrmaņa izveicībai, trieciens nāca iesāņus, ne taisni, un tāpēc laiva neapgāzās. Priekšgalā uzmeties, Neds Lends zibeņātriem harpūnas dūrieniem apstrādāja milzīgo dzīvnieku, kurš, ar ilkņiem laivas malā iekodies, pacēla to no ūdens kā lauva kazlēnu. Mēs bijām sakrituši vienā čupā, un es nezinu, kā tas viss beigtos, ja saniknotais kanādietis beidzot netrāpītu kustoni pašā sirdī.