Es dzirdēju zobus nošņirkstam gar laivas malu, un kustonis pazuda, aizraudams sev līdzi harpūnu. Bet muciņa drīz vien atkal izpeldēja virs ūdens, un tūliņ pēc tam parādījās arī dugonga ķermenis, uz muguras apvēlies. Laiva piebrauca dzīvniekam klāt, piesēja viņu virvē un griezās atpakaļ uz «Nautilu». Bij vajadzīgas stipras tauvas un
Milzīgais dzīvnieks pacēla laivu no ūdens.
daudz pūļu, kamēr dugongu dabūjām uz klāja. Viņš svēra pieci tūkstoši kilogramu. To sacirta gabalos kanādieša klātbūtnē, kurš sekoja visas šīs operācijas sīkumiem. Tai pašā vakarā kalpotājs atnesa man dažus kuģa pavāra prasmīgi pagatavotus jaunā medījuma gabalus. Cepetis bij patiešām garšīgs — man tas likās labāks par teļa vai pat liellopa gaļu.
Otrā dienā, 11. februārī, «Nautila» pārtikas krājumi palielinājās vēl par vienu smalku medījumu. Sauszemes bezdelīgu bars sametās uz «Nautila» virsas. Tās bij Ēģiptē dzīvojošo sterna nilotica sugas, ar melniem knābjiem, pelēkraibu galvu, baltiem plankumiem ap acīm, pelēk- snēju muguru, spārniem un asti, baltu vēderu un kaklu un sarkanām kājām. Nošāvām arī vairākus dučus Nīlas pīļu — meža putnus ar balti un melni punktētu kaklu un pakausi un ārkārtīgi gardu gaļu.
«Nautils» atkal brauca palēnām — it kā klaiņodams. Es novēroju, ka, Suecai tuvojoties, Sarkanās jūras ūdens top mazāk sāļš.
Ap pieciem vakarā mēs ziemeļos ieraudzījām Ras-Mu- hameda ragu. Tas atradās Akmeņainās Arābijas lejasgalā starp Suecas un Akabas jūras līčiem.
«Nautils» iebrauca Jubala šaurumā, pa kuru nokļūst Suecas līcī. Es skaidri saskatīju kādu augstu kalnu pāri Ras-Muhamedam starp abiem jūras līčiem.
Ap sešiem «Nautils», te nonirdams, te virspusē paceldamies, nobrauca garām Torai, kas atradās pašā līča galā; ūdens tur patiešām likās sarkans, kā to kapteinis Nēmo jau agrāk bij novērojis. Uznāca nakts. Dziļo klusumu iztrauca tikai kāds pelikānu un dažu naktsputnu brēciens, viļņu čala pret klintīm vai kāds tvaikoņa šalciens, braucot tālu no mums, ar saviem ratiem kuldams līča ūdeni.
No astoņiem līdz deviņiem «Nautils» palika dažus metrus zem ūdens. Pēc mana aprēķina, mums nu vajadzēja būt jau pavisam tuvu Suecai. Pa salona vaļējiem iluminatoriem es redzēju klinšu pakājes, mūsu elektriskās gaismas spoži apspīdētas. Man likās, ka jūras šaurums saraucas arvien vairāk un vairāk.
Ceturksni uz desmitiem kuģis bij atkal pacēlies virs ūdens. Es izgāju uz klāja. Man pēc iespējas ātrāk gribējās tikt cauri kapteiņa Nēmo tunelim, es nevarēju norimties iekštelpās un tāpēc steidzos augšā ieelpot svaigu nakts gaisu. Drīz vien es saskatīju kādu blāvu, miglas apmāktu spīdumu apmēram jūdzi attālu no kuģa.
— Tā ir peldošā bāka, — kāds ierunājās manā tuvumā.
Es apgriezos un ieraudzīju kapteini.
— Tā ir Suecas peldošā uguns, — viņš atsāka. — Mēs drīzā laikā dosimies tunelī iekšā.
— Iebraukšana laikam nebūs viegla?
— Nē, profesora kungs. Tāpēc jau es arī parasti novietojos stūrmaņa kabīnē un pats vadu kuģi. Un tagad jums būs jādodas lejā — «Nautils» tūliņ nonirs zem ūdens un nepacelsies, iekams nebūs ticis cauri Arābijas tunelim.
Es sekoju kapteinim Nēmo. Lūka aizslēdzās, ūdens rezervuāri tika pieplūdināti, kuģis nogrima divpadsmit metru dziļi.
Tajā acumirklī, kad es grasījos ieiet savā kajītē, kapteinis mani aizturēja.
— Profesora kungs, vai jums patiktos palikt pie manis stūrmaņa telpā?
— Es neuzdrošinājos to jums lūgt.
— Nāciet vien. Tur jūs redzēsiet visu, kas iespējams šajā reizē zemūdens un arī apakšzemes braucienā.
Kapteinis aizvadīja mani atkal atpakaļ pie centrālā trapa. Pa daļai pa to nokāpis, viņš atvēra kādas durvis, iegāja augšējā gaitenī un tad stūrmaņa kabīnē, kura, kā zināms, atrodas kuģa priekšgalā.
Tā bij sešas pēdas gara un tikpat plata telpa, mazliet līdzīga Misisipi un Hudzonas tvaikoņu stūres mājai. Pašā vidū bij vertikāli grozāms rats, ko troses savienoja ar stūri līdz pašai kuģa pakaļējai daļai. Pa četriem lēcveidī- giem, kabīnes sienās ierīkotiem stikla iluminatoriem stūrmanis varēj a redzēt uz visām pusēm. Kabīne bij tumša. Bet drīz manas acis pierada šajā tumsā, un es ieraudzīju stūrmani — spēcīgi noaugušu vīru, kas stāvēja, ar rokām ratu aptvēris. Arā jūru spilgti apgaismoja kabīnes aizmugurē klāja pakaļējā galā ierīkotais prožektors.
— Un tagad, — kapteinis Nēmo teica, — pameklēsim mūsu braucamo ceļu.
Elektriskie vadi savienoja stūrmaņa kabīni ar mašīnu telpām — no šejienes kapteinis varēja reizē vadīt «Nautila» ātrumu un arī virzienu. Viņš paspieda kādu metāla pogu, un tūliņ skrūves griešanās kļuva daudz lēnāka.
Es klusi aplūkoju augsto un ļoti stāvo klints sienu, krasta smilkšu slāņu nesatricināmo balstu, gar kuru patlaban braucām. Tikai dažu metru atstatumā tā mums kādu stundu slida garām. Kapteinis Nēmo nenovērsa acu no kabīnē divos gredzenos pakārtā kompasa. Pēc vienkārša viņa mājiena stūrmanis katru mirkli mainīja kuģa virzienu.
Es novietojos pie iluminatora labajā pusē un redzēju krāšņus kora|ļu veidojumus, zoofītus, aļģes un vēžveidīgos, kuri savas milzīgās ķetnas staipīja laukā no klinšu plaisām.
Ceturksni uz vienpadsmitiem kapteinis Nēmo pats stājās pie stūres rata. Plata galerija, melna un dziļa, atvērās mūsu priekšā. «Nautils» droši devās tajā iekšā. Neparasts troksnis sāka skaloties ap viņa sāniem. Tur Sarkanās jūras ūdens pa tuneļa slīpumu devās uz Vidusjūru. «Nautils», peldēdams pa straumi, ar bultas ātrumu traucās uz priekšu, lai gan tā mašīnas, palēninādamas kuģa gaitu, visā spēkā dzina skrūvi atpakaļvirzienā.