Uz šaurās spraugas sienām es redzēju tikai spilgtas un taisnas svītras, ugunīgas stīgas, ko elektriskie aparāti kuģa skrejā nostiepa gar klinti. Sirds man strauji pukstēja — roku piespiezdams, es lūkoju to apvaldīt.
Desmitos un divdesmit piecās minūtēs kapteinis atdeva stūres ratu stūrmaņa ziņā un pagriezās pret mani.
— Vidusjūra, — viņš teica.
Straumes nests, «Nautils» nepilnās divdesmit minūtēs bij izbraucis cauri Suecas jūras šaurumam.
VI
GRIEĶIJAS ARHIPELĀGS
Olrā rītā, 12. februārī, ap saules lēktu «Nautils» pacēlās virs ūdens. Es tūliņ steidzos uz klāja. Trīs jūdzes pret dienvidiem bij redzams neskaidrs Pelūzijas siluets. Straume mūs bij atnesusi no vienas jūras otrā. 5ajā tunelī gan bij viegli nolaisties, bet, kā redzams, daudz grūtāk atgriezties pret straumi.
Ap septiņiem Neds un Konsels iznāca pie manis. Abi nešķiramie draugi visu nakti bij mierīgi gulējuši, nepavisam neinteresēdamies par «Nautila» drosmi.
— Nu, zinātnieka kungs, — kanādietis apvaicājās mazliet zobgalīgi, — kur tad nu jums ir tā Vidusjūra?
— Patlaban mēs braucam pa tās virspusi.
— Ko! — Konsels izsaucās. — Tātad naktī…
— Jā, šai pašā naktī dažās minūtēs mēs esam tikuši cauri šim necaurejamam zemes šaurumam.
— Es tam neticu! — kanādietis iesaucās.
— Velti neticat, meistar Lend, — es teicu. — Tas ir Ēģiptes krasts, kas izliecas pret dienvidiem.
— Stāstiet to citam! — kanādietis tiepās.
— Bet, ja profesora kungs tā saka, — Konsels nāca man palīgā, — tad profesora kungam var gan ticēt.
— Un pie tam, Ned, kapteinis Nēmo mani pagodināja, parādīdams tuneli. Es biju turpat līdzās ;viņam stūrmaņa kabīnē, kad viņš vadīja «Nautilu» pa šauro spraugu.
— Jūs dzirdējāt, Ned? — Konsels sacīja.
— Un jūs, Ned, — es piebildu, — ar savām asajām acīm droši vien varat saredzēt Portsaīdas dambjus iestiepjamies jūrā.
Kanādietis sāka uzmanīgi skatīties,
— Patiešām, profesora kungs! — viņš iesaucās. — Jums taisnība! Un jūsu kapteinis ir lielisks cilvēks. Jā, mēs esam Vidusjūrā. Labi. Tad parunāsim mazliet par savām pašu sīkajām lietām, bet tikai tā, lai neviens mūs nenoklausās.
Es sapratu labi, kas kanādietim padomā. Man šķita tas prātīgākais — parunāties arī, ja jau viņš to tā vēlējās. Visi trīs mēs nosēdāmies pie prožektora, kur vairāk bijām pasargāti no viļņu šļakatām.
— Tagad, Ned, mēs klausāmies, — es teicu. —- Ko jūs gribat pastāstīt?
— Ko es jums gribu pastāstīt, tas ir visai vienkārši, — kanādietis atbildēja. — Tagad mēs esam Eiropas tuvumā, mums jātiek prom no «Nautila», iekams kapteinis Nēmo nav aizvizinājis mūs polārjūrā un no turienes atpakaļ Klusajā okeānā.
Atzīstos, ka tādas sarunas ar Nedu Lendu man allaž bij nepatīkamas. Man nebij ne mazākās vēlēšanās liegt saviem biedriem atgūt brīvību, bet reizē ar to pašam neparko negribējās atstāt kapteini Nēmo. Pateicoties viņam, pateicoties tā kuģim, es katru dienu no jauna papildināju savas zināšanas par zemūdens valsti; savu grāmatu par jūras dzīļu noslēpumiem es varēju pārbaudīt pēc reāliem pieredzējumiem uz vietas. Vai vēl kādreiz man gadīsies tāda izdevība novērot okeāna dziļumu brīnumus? Protams, ne! Es nevarēju ne iedomāties pamest «Nautilu», iekams manu pētījumu loks nav noslēgts.
— Draugs Ned, — es teicu, — atbildiet man vaļsirdīgi. Vai jums te uz kuģa ir garlaicīgi? Vai nožēlojat, ka' liktenis jūs nodevis kapteiņa Nēmo rokās?
Kādu brīdi kanādietis neatbildēja. Tad sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Vaļsirdīgi sakot, es nenožēloju šo zemūdens ceļojumu. Es būšu apmierināts, ka esmu tajā piedalījies, bet, lai tajā būtu piedalījies, nepieciešams, lai tas reiz arī beidzas. Tāds ir mans ieskats.
— Un reiz tas arī beigsies, Ned.
— Kur un kad?
— Kur? To es nezinu. Kad? To nevaru pasacīt, vismaz es domāju — tas beigsies tad, kad jūra mums būs visu atklājusi. Visam, kas reiz iesācies, šajā pasaulē pienāk arī beigas.
— Es pilnīgi piekrītu profesora kungam, — Konsels teica. — Ļoti iespējams, ka, izvadājis pa visām pasaules jūrām, kapteinis mūs visus trīs izmetīs malā.
— Malā! — kanādietis iesaucās. — Izmetīs malā, jūs sakāt!
— Nepārspīlēsim, meistar Lend, — es viņu mierināju. — No kapteiņa mums nav jābaidās, bet arī Konsela ieskatam es nevaru piekrist. Mēs zinām «Nautila» noslēpumu, un es neticu, ka kapteinis, palaizdams mūs brīvībā, gribēs, lai šis noslēpums klīst pa pasauli.
— Nu, uz ko tad jūs vēl cerat? — Neds Lends vaicāja,
— Uz to, ka apstākļi tā sagadīsies, ka mēs varēsim vai mums pat vajadzēs tos izmantot — tikpat labi sešos mēnešos, kā šajā brīdī.
— Tiešām? — Neds Lends iesaucās. — Bet, kur tad mēs būsim pēc sešiem mēnešiem, — pasakiet, lūdzu, to man, profesora kungs!
— Varbūt šepat, varbūt Ķīnā. Jūs zināt, cik ātri brauc «Nautils». Viņš skrej pa jūru tāpat kā bezdelīga pa gaisu vai ātrvilciens pa sauszemes dzelzceļu. Viņš nebūt nebaidās bieži apkuģojamās jūras. Kas mums var pasacīt, vai kuģis neaizbrauc arī pie Francijas, Anglijas Vai Amerikas krastiem, kur bēgšana būs tikpat izdevīga kā šeit?
— Aronaksa kungs, — kanādietis atbildēja, — jūsu argumenti balstās uz smilktīm. Jūs runājat par nākotni: mēs būsim tur, mēs būsim šeit! Es turpretī runāju par tagadni: mēs nu reiz esam šeit, un to mums vajag izmantot.
Neda Lenda loģika nebij apstrīdama, un es jutos pārspēts. Nezināju vairs, ar kādiem pierādījumiem lai vēl mēģinātu apstrīdēt viņu.
— Profesora kungs, — Neds atsāka no jauna, — pieņemsim neiespējamo, ka kapteinis Nēmo mums šodien pat piesolītu brīvību. Ko jūs tad darītu?
— Nezinu, — es nomurmināju.
— Un ja viņš vēl piebilstu, ka šīsdienas priekšlikumu nekad vairs neatkārtos? Jūs pieņemtu šo priekšlikumu?