Es viņam nekā neatbildēju.
— Un ko domā draugs Konsels? — Neds Lends jautāja.
— Draugam Konselam, — mierīgi atbildēja šis godīgais puisis, — draugam Konselam. te nekas nav ko teikt. Viņam gar šo jautājumu nav absolūti nekādas daļas. Viņš ir neprecējies, tāpat kā viņa kungs, tāpat kā biedrs Neds. Ne sieva, ne bērni, ne vecāki viņu negaida malā. Viņš ir profesora kunga dienestā, viņš domā tāpat kā viņa kungs, runā tāpat kā kungs, un, par lielu nožēlošanu, ar viņu nevar rēķināties, lai dabūtu balsu vairākumu. No svara te tik divas personas: profesora kungs vienā un Neds Lends otrā pusē. To teicis, Konsels tikai noklausīsies tālāk un atzīmēs abu ieskatus.
Es nevarēju atturēt smaidu, dzirdēdams Konselu tik absolūti noliedzam savu personību. Kanādietim galu galā vajadzēja būt apmierinātam, ka arī tas nav pret viņu.
— Tātad, profesora kungs, — Neds Lends teica, — tā kā Konsels neeksistē, tad turpināsim sarunu divi vien. Es savu esmu teicis, jūs klausījāties. Ko jūs uz to varat atbildēt?
Vajadzēja tikt pie skaidra lēmuma, izlocīšanās man bij pretīga.
— Draugs Ned, — es teicu, — te būs mana atbilde. Jums ir vairāk taisnības nekā man, mani argumenti jūsu iebildumus nespēj apgāzt. Uz kapteiņa Nēmo piekāpšanos nav ko cerēt. Visvienkāršākā piesardzība viņam liedz palaist mūs brīvē. Bet tā pati vienkāršā piesardzība prasa no mums, lai izlietojam pirmo gadījumu tikt prom no «Nautila».
— Labi, Aronaksa kungs, tagad jūs runājat prātīgi.
— Tikai vēl vienu piezīmi, — es piebildu, —'vienu pašu. Nepieciešams, lai šis gadījums patiešām būtu nopietns. Pirmajam mūsu mēģinājumam katrā ziņā jāizdo- das( jo, ja tas neizdosies, otrreiz mēģināt mēs vairs nespēsim un kapteinis Nēmo to mums nepiedos.
— Viss pareizi, — kanādietis piezīmēja. Bet jūsu sacītais zīmējas uz itin visiem bēgšanas mēģinājumiem, kuri notiktu vai nu divu gadu, vai divu dienu laikā. Tātad jautājums ir un ^pajiek tāds: līdzko gadās laba izdevība, tā jāizmanto.
— Es piekrītu. Bet tagad sakiet man, Ned, — kā jūs iedomājaties šo labo izdevību?
— Tā, ka kādā tumšā naktī «Nautils» piebrauks tuvu Eiropas krastam.
— Un jūs mēģinātu glābties peldus?
— Jā, ja tikai mēs esam pietiekami tuvu krastam un kuģis brauc virs ūdens. Bet, ja atrodamies jūrā un «Nautils» zem ūdens, tad citādi.
— Un tādā gadījumā?
— Tādā gadījumā es lūkošu piesavināties laivu. Esmu novērojis, kā ar to rīkojas. Mēs iekāpsim tajā, atgriezīsim skrūves un pacelsimies virs ūdens tā, ka pat stūrmanis kuģa priekšgalā nepamanīs mūsu bēgšanu.
— Labi, Ned, tātad uzmaniet šādu izdevību, bet tikai neaizmirstiet, ka neizdošanās gadījumā mēs esam pazuduši.
•— Es to neaizmirsīšu, profesora kungs.
— Bet nu, Ned, vai gribat zināt manas domas par visiem šiem jūsu projektiem?
— Labprāt, Aronaksa kungs.
— Nu, labi — es domāju, es nesaku — ceru, es domāju, ka tāds izdevīgs brīdis mums nekad negadīsies.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka kapteinis Nēmo nebūt nepaļaujas uz to, ka mēs uz visiem laikiem esam atmetuši cerību izkļūt brīvībā; viņš tāpēc uzmanīsies — it sevišķi Eiropas krastu tuvumā.
— Esmu vienis prātis ar profesora kungu, — Konsels ieminējās.
— To mēs vēl redzēsim, — Neds Lends atteica, ar noteiktu apņēmību papurinādams galvu.
— Un nu, Ned Lend, — es piemetināju, — paliksim pie tā. Vairs neviena vārda par visu to. Tajā brīdī, kad būsiet gatavi, ziņojiet — un mēs sekosim. Es pilnīgi paļaujos uz jums.
Ar to arī nobeidzās šī saruna, kurai vēlāk bij tik svarīgas sekas. Man jāatzīstas, ka, kanādietim par lielām sirdssāpēm, manas aizdomas izrādījās pareizas. Kapteinis Nēmo vai nu neuzticējās mums, vai arī tikai centās izvairīties no daudzajiem dažādu valstu kuģiem, kuri krustām šķērsām braukāja pa Vidusjūru. To es nevaru pasacīt, bet viņš lielāko tiesu turējās zem ūdens un tālu no krasta. Vai nu «Nautils» ienira tā, ka tikai stūrmaņa kabīne palika virs ūdens, vai atkal nolaidās ārkārtīgi dziļi, jo starp Grieķijas arhipelāgu un Mazāziju mēs divi tūkstoši metru dziļumā vēl nevarējām aizsniegt dibenu.
Es nebūtu uzzinājis Karpatosa salu Sporādu salu grupā, ja kapteinis, pirkstu kartei piedūris, nenoskan- dētu Vergīlija pantu:
— «Est in Carpathio Neptuni gurgite vates coeruleus Proteus . . .»
Patiešām Neptūna ganāmo pulku sargam vecajam Prote- jam bij cienīgs mājoklis šajā salā, ko tagad sauc par Skar- panto un kas atrodas starp Rodu un Krētu. Pa salona iluminatoru es, garām braucot, redzēju tikai tās granītklinšu pakājes.
14. februārī es gribēju izlietot dažas stundas arhipelāga zivju pētījumiem, bet nezin aiz kāda iemesla salona iluminatori palika aizslēģoti. Pārbaudīdams «Nautila» gaitu, es aprēķināju, ka tas brauc Kandijas — senās Krētas salas virzienā. Tajā laikā, kad devos uz «Ābramu Linkolnu», visa šī sala bij sacēlusies pret turku jūgu. Bet es nezināju, kā šī sacelšanās beigsies; protams, arī kapteinis Nēmo, kam nebij it nekādu sakaru ar sauszemi, man par to nekā nevarēja pastāstīt.
Vakarā, ar viņu salonā sastapdamies, es ne vārda neieminējos par šo notikumu. Pie tam kapteinis man likās drūms un norūpējies. Bet tad pret savām paražām pavēlēja atvērt salona iluminatoru aizvirtņus un, no viena pie otra iedams, uzmanīgi vēroja ūdeni. Ar kādu nolūku? To es nevarēju uzminēt, tāpēc izmantoju laiku, novērodams zivis aiz stikla.
Tur bij jūras grunduļi, kurus piemin Aristotelis un kurus mēdz saukt par «jūras mērīkļiem», tie visvairāk dzīvo Nīlas tuvumā sālsūdeņos, viegli fosforiscējošās jūras karūsas, kuras ēģiptieši skaitīja par svētiem dzīvniekiem un kuru parādīšanās upju ūdeņos vēstīja auglībai nepieciešamos plūdus, tāpēc tās sagaidīja ar reliģiskām ceremonijām. Ievēroju arī trīs decimetrus garās heilinas; putnu zivis ar caurspīdīgām zvīņām, sarkani plankumotā iezilganā krāsā.