Ari citi dzīvnieki saistīja manu uzmanību un modināja atmiņā dažādas senās Romas leģendas. Zivs — locis, kas ceļo, pieķērusies haizivs vēderam; ja ticēt veciem nostāstiem, kuģa dibenam pielipusi, šī sīkā zivs var noturēt to uz vietas, un tā viena no tām, kaujā apstādinādama Antonija kuģi, sekmējusi Augusta uzvaru, Kas gan dažkārt neizšķir tautu likteņus! Tāpat es vēroju antijas, seno grieķu svētās zivis, kurām tie pierakstīja brīnišķīgās spējas aizdzīt plēsoņas no viņu apkuģojamām jūrām; to nosaukums anthias — nozīmē «puķe», un tiešām viņas arī šo nosaukumu attaisno ar savām zaigainām krāsu niansēm, sākot no bāli rozā līdz rubīnsarkanām, tāpat ar zibošām nospulgām muguras spurās. Acis es nevarēju atraut no šiem jūras brīnumiem, kad piepeši tās uztrauca pavisam negaidīta parādība.
Ūdenī parādījās cilvēks — nirējs ar ādas somu pie jostas. Tas nebūt nebij viļņu varai pamests slīkonis. Ar spēcīgām rokām viņš īrās pa viļņiem, reizēm pazuda, paceldamies virspusē atvilkt elpu, pēc tam tūliņ atkal atgriezās.
Es apgriezos pret kapteini un uztraukts iesaucos:
— Tur ir kāds cilvēks! Slīcējs! Katrā ziņā vajag viņu glābt!
Kapteinis man neatbildēja, tikai pienāca un atspiedās pret logu.
Cilvēks piepeldēja klāt. Seju stiklam piespiedis, viņš lūkojās uz mums.
Man par lielu pārsteigumu, kapteinis Nēmo deva tam kādu zīmi. Peldētājs viņam atbildēja tāpat ar rokas mājienu, tūliņ atgriezās atpakaļ ūdens virspusē un vairs nerādījās.
— Neuztraucieties! — kapteinis man teica. — Tas ir Niklass no Matapana raga, viņu dēvē par «zivi». Visās Kiklādu salās viņš labi pazīstams. Apbrīnojams peldētājs! Ūdens ir viņa elements, tajā viņš pavada vairāk laika nekā uz sauszemes, nemitīgi ceļodams no vienas salas uz otru un reizēm nonākdams līdz pat Krētai.
— Jūs viņu pazīstat, kapteiņa kungs?
— Kāpēc gan ne, Aronaksa kungs?
To sacījis, kapteinis Nēmo aizgāja pie kāda skapja
Kapteinis atvēra skapi.
līdzās kreisās puses logam. Blakus skapim es ieraudzīju ar dzelzs stīpām apkaltu lādi, kurai uz vāka bij vara plāksne ar «Nautila» iniciāļiem un devīzi Mobilis in mo~ bile.
Nevērodams manu klātbūtni, kapteinis atvēra skapi, un es ieraudzīju, ka tas pilns ar metāla stieņiem.
Tie bija kausēta zelta stieņi. No kurienes gan viņam šie dārgmetāla stieņi? Kur kapteinis šo zeltu ievācis, un ko viņš ar to darīs?
Es neteicu ne vārda. Es redzēju, ka kapteinis ņēma šos stieņus citu pēc cita un piepildīja ar tiem lādi līdz malām. Es rēķināju, ka tur vajag būt vairāk nekā tūkstoš kilogramu zelta — tātad apmēram pieci miljoni franku.
Lāde tika rūpīgi noslēgta, kapteinis uz vāka uzrakstīja adresi ar modernās grieķu valodas burtiem.
To padarījis, kapteinis Nēmo piespieda kādu pogu, no kuras vads aizsniedzās kuģa ļaužu kajītē. Ienāca četri vīri un ar pūlēm izvilka lādi no salona. Tad es dzirdēju, ka tie ar ceļamās ierīces palīdzību uzvilka to pa dzelzs trapu.
Šajā acumirklī kapteinis Nēmo pievērsās man.
— Jūs kaut ko gribējāt teikt, profesora kungs? — viņš jautāja.
— Es nekā negribēju teikt, kapteiņa kungs.
— Tad atļaujiet novēlēt jums labu nakti.
Pēc tam kapteinis atstāja salonu.
Saprotams, ka es atgriezos savā kajītē ārkārtīgi ieinteresēts. Velti mēģināju aizmigt. Meklēju kādu sakaru starp peldētāju un šo ar zeltu pildīto lādi. Pēc kuģa šūpošanās es sapratu, ka «Nautils» atstāj jūras dzīli un paceļas virspusē. Tad izdzirdu soļus uz kuģa klāja. Es' sapratu, ka izceļ laivu un nolaiž jūrā. Tā atsitās pret kuģa sāniem, un pēc tam viss apklusa.
Pēc divām stundām atkal atskanēja tas pats troksnis un šurpu turpu staigāšana. Augšā uzvilktā laiva tika novietota savā dobumā, un «Nautils» atkal iegrima ūdenī.
Tātad šie miljoni bij nosūtīti pēc apzīmētās adreses. Uz kādu sauszemes vietu? Kas bij kapteiņa Nēmo sūtījuma saņēmējs?
Otrā rītā es pārstāstīju Konselam un kanādietim nakts piedzīvojumus, kuri manu ziņkāri bij uzbudinājuši visaugstākajā mērā. Mani biedri nebij mazāk pārsteigti kā es.
— Bet kur viņš ņem šos miljonus? — Neds Lends jautāja.
Uz to atbildēt nebij iespejams. Brokastis paēdis, es atgriezos salonā un ķēros pie darba. Līdz pat pieciem vakarē es rediģēju savas piezīmes. Šajā acumirklī es varbūt aiz personiskās jūtoņas samanīju karstumu, tā ka man nācās novilkt uzvalku. Tā bij neizskaidrojama parādība, jo «Nautils» taču vairs neatradās tropiskajos apvidos, pie tam jūras dziļumā tas nevarēja sajust nekādu temperatūras paaugstinājumu. Es palūkojos manometrā; tas rādīja sešdesmit pēdu lielu dziļumu, atmosfēras karstums nevarēja to aizsniegt.
Es turpināju savu darbu, bet arvien vēl pieaugošais karstums beidzot darīja to neiespējamu.
«Vai kuģī būtu izcēlies ugunsgrēks?» es sev jautāju.
Es gribēju doties laukā no salona, kad kapteinis Nēmo nāca man pretī. Viņš piegāja pie termometra, aplūkoja to, tad pagriezās pret mani.
— Četrdesmit divi grādi, — viņš teica.
— Es to jau samanīju, kapteiņa kungs, un, ja karstums vēl pieņemsies, mēs nevarēsim to vairs izturēt.
— Ak, profesora kungs, šis karstums pieņemas tikai tad, ja mēs paši to vēlamies.
— Jūs to varat iekārtot pēc savas gribas?
— Nē, bet es varu aizbraukt no ugunskura, no kurienes tas ceļas.
— Tātad tas nāk no ārienes?
— Bez šaubām. Mēs braucam pa verdoša ūdens straumi.
— Vai tas var būt! — es iesaucos.