— Paskatieties pats!
Iluminatoru aizvirtņi atvērās, un es ieraudzīju, ka jūra visapkārt «Nautilam» ir gluži balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, — kapteinis atbildēja, — kanālā, kas atdala Nea-Kamennu no Pa- lea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
— Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
— Vulkāniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, — kapteinis Nēmo atbildēja, — un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora lin Plīnija ziņām, jau deviņdesmitajā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala — Dievišķā Teija pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februārī pie Nea-Kamennas sēra tvaiku mutuļos izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februārī, parādījās Afroesas saliņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanālu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varēju novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tā sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukšpata drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
— Bet kanāls, pa kuru mēs patlaban braucam? — es vaicāju.
— Tas ir še, — kapteinis Nēmo atbildēja, norādīdams kādu vietu arhipelāga kartē. — Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
— Vai kādā dienā šā kanāla gultne arī nepacelsies?
— Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sennikolas ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
Es atkal piegāju pie loga. «Nautils» vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta — jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermētiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
Es biju ar sviedriem noplūdis, slāpu nost, jutos kā karstā speltē. Patiešām kā speltē!
— Ilgāk vairs nav iespējams palikt šajā verdošajā ūdenī, — es teicu kapteinim Nēmo.
— Jā, tas nebūtu prātīgi, — Nēmo atbildēja vienaldzīgi.
Tad viņš deva pavēli. «Nautils» pagriezās sāņus un brauca prom no šās pekles, kurai nesodīts neviens nevar tuvoties. Ceturtdaļstundu vēlāk mēs virs ūdens ieelpojām svaigu gaisu.
Man ienāca prātā — ja Neds Lends būtu izvēlējies šo vietu mūsu bēgšanai, dzīvi mēs neizkļūtu no šīs ugunsjūras.
Otrā dienā, 16. februārī, mēs atstājām apvidu starp Rodu un Aleksandriju, kur jūra vietām ir trīs tūkstoši metru dziļa, un «Nautils», pabraukdams garām Cerigo un apkārt Matapana ragam, aizbrauca prom no Grieķijas ar- hipelāga.
VII
ČETRDESMIT ASTOŅAS STUNDĀS PĀRI VIDUSJŪRAI
Vidusjūru varētu saukt arī par zilo; ebreju «lielā jūra», grieķu «jūra», romiešu «mare nostrum»; tās krasti apauguši ar apelsīnu kokiem, alojēm, kaktusiem, jūras priedēm un smaržojošām mirtēm, pati jūra — augstu kalnu grēdu ieslēgta; tās gaiss ir tīrs un dzidrs, bet ar savām pazemes ugunīm tā ir kā nebeidzams kaujas lauks, kur Neptūns un Plutons vēl vienmēr cīnās par pasaules valdību. Pēc Mišlē izteiciena, Vidusjūrā un tās krastmalā cilvēks elpo vislabāko gaisu pasaulē.
Bet, lai cik tā skaista, es tikai pavirši paguvu pavērot šo divi miljoni kvadrātkilometru plašo ūdens klajumu. Ari personiski apvaicāties kapteinim Nēmo man neizdevās, jo pa šā ārkārtīgi ātrā brauciena laiku šis noslēpumainais cilvēks ne reizes nerādījās. Es rēķinu, ka apmēram seši simti ljē šajā ceļa gabalā «Nautils» nobrauca zem ūdens un visu ceļojumu paveica divreiz divdesmit četrās stundās. 16. februāri aizbraukuši no Grieķijas krastiem, 18. februārī, saulei lecot, mēs jau bijām cauri Gibraltāra šaurumam.
Man bij skaidrs, ka šī Vidusjūra, viņa nīstamo zemju apjozta, kapteinim Nēmo nebij pa prātam. Šejienes vēji un viļņi modināja'viņā par daudz atmiņu, varbūt pat nožēlu. Te viņam trūka tās brīvības un neatkarības kā okeānos, viņa «Nautils» starp Eiropas un Āfrikas krastiem jutās kā šaurā spraugā. Mēs braucām ar divdesmit piecu jūdžu vai četrdesmit astoņu kilometru ātrumu stundā.
Velti aizrādīt, ka Nedam Lendam, par lielu nožēlošanu, bij jāatsakās no sava bēgšanas mēģinājuma. Viņš nevarēja atskrūvēt laivu, kad kuģis šāvās uz priekšu ar divpadsmit trīspadsmit metru lielu ātrumu sekundē. Tas būtu tikpat neprātīgi kā lēkt laukā no tādā pašā ātrumā skrejoša dzelzceļa vilciena. Turklāt mūsu kuģis tikai naktīs pacēlās virs ūdens, lai uz brīdi ieņemtu svaigu gaisu, un virzienu vēroja vienīgi pēc kompasa un lagas.
Vidusjūru es dabūju novērot tikai tik daudz, cik ātrvilciena pasažieris pa vagona logu uztver apkārtnes ainavas, proti, tikai tālāko apvārsni, kamēr tuvākais kā zibens pavīda garām. Tomēr mēs ar Konselu paguvām novērot dažas Vidusjūras zivis, kuras ar savām spēcīgajām spurām pāra mirkļus turējās «Nautilam» līdzi. Mēs vērojām pie salona vaļējiem iluminatoriem, un manas toreizējās atzīmes dod man iespēju nedaudzos vilcienos raksturot šīs jūras ihtioloģiju.