Elektrisko uguņu apspīdētā jūras klajā locījās dažas nēģu pasugas, kuras atrodamas visās jūrās, — šeit tie bi j metru gari. Piecu pēdu garas rajas ar baltiem vēderiem un plankumainām pelnu krāsas mugurām plīvoja kā straumes nesti lakati. Citu pasugu rajas šāvās tik ātri, ka es nedabūju pārliecināties, vai viņas attaisno grieķu doto «ērgļu» nosaukumu vai drīzāk mūslaiku zvejnieku palamas — «žurkas», «krupji» un «sikspārņi». Divpadsmit pēdu garās, ūdenslīdējiem īpaši bīstamās haizivis sacentās savā starpā skriešanā. Ar ārkārtīgu osmes spēju apveltītās, astoņas pēdas garās jūras lapsas paslīda garām kā zilganas ēnas. Līdz trīspadsmit decimetru garās jūras karūsu dzimtas dorādas šūpojās savos sudrabzilajos uzvalkos ar svītrām gar apmalām, kas spilgti izcēlās pret viņu tumšajām spurām; ap acīm šīm Venērai novēlētajām zivīm ir zeltītas skropstas. Krāšņas, deviņi līdz desmit metru garas stores, ātrskrējēji dzīvnieki, ar spēcīgām astēm sita pret mūsu iluminatoriem, rādīdami savas zilganās muguras ar sīkiem, brūniem plankumiem; tās mazliet līdzinās haizivīm, tikai nav tik stipras un mājo itin visās jūrās; pavasaros viņas mēdz aizpeldēt visu lielo upju ietekās. No visiem Vidusjūras iemītniekiem, kurus es vislabāk dabūju novērot, kad «Nautils» palēnināja gaitu, bij sešdesmit trešajai ģintij pieskaitāmās kaula zivis. Tās bij saucamie tunči ar zilganmelnu muguru, sudrabotu vēderu un zelt- starotām muguras spurām. Stāsta, ka tie sekojot kuģim, lai tā ēnā patvertos no tropu saules svelmes, un, it kā šo nostāstu attaisnodami, viņi sekoja arī «Nautilam», kā savā laikā bij sekojuši Laperūza korvetēm. Vairāk stundu no vietas viņi sacentās ātrumā ar mūsu kuģi. Es nevarēju vien nobrīnīties par šiem patiešām it kā skriešanās sacensībai radītajiem dzīvniekiem ar mazu galvu, gludu, vārpst- veidīgu, līdz trim metriem garu ķermeni; viņu krūšu spuras ir sevišķi stipras, bet astes spuras šķeltas. Viņi skrien trijstūra leņķim līdzīgā barā kā putni, ar kuriem var mēroties ātrumā, tāpēc arī sentautas apgalvo, ka viņiem neesot sveša stratēģija un ģeometrija.
Minēšu pēc atmiņas tikai tās Vidusjūras zivis, ko mēs ar Konselu pavirši saskatījām. Tās bij bālganās lodeszi- vis, kas pazibēja kā visžiglākie tvaikoņi; jūras zuši, trīs līdz četrus metrus garas murenas — čūskas zivis, rotātas ar zaļām, zilām un dzeltenām krāsām; trīs pēdas garās merlanas, kuru aknas sevišķi iecienītas; triglas, ko dzejnieki nosaukuši par liru zivīm, bet jūrnieki — par zivīm svilpotājām, — to purni greznoti ar divām trīsstūra svītrām un zobi it kā izveido senā Homēra liru; jūras bezdelīgas, kas peld tik žigli, ka pilnīgi atbilst savam nosaukumam; bolocentras ar sarkanām galvām un šķiedrainām muguras spurām; lapreņģes, izraibinātas ar melniem, pelēkiem, brūniem, ziliem, dzelteniem un zaļiem plankumiem, — šīs zivis visai jutīgas pret sudrabainām zvaniņu skaņām; lieliskās ātes, šie jūras fazāni dzeltenīgām rombveida astēm ar brūniem raibumiem, — šīs zivs augšējā puse ir it kā brūngani dzeltens marmors; visbeidzot, brīnišķīgās sarkanās mulles, īstenie okeāna paradīzes putni.
No zīdītāju dzīvniekiem, Adrijas jūrai garām braucot, man gadījās pamanīt divus vai trīs kašalotus ar muguras spurām, dažus Vidusjūras delfīnus ar sīki svītrotu galvas priekšpusi, tāpat kādus desmit roņus ar baltiem vēderiem un melnu spalvu, tos sauc par «mūkiem», un patiešām viņi ar savu trīs metrus garo augumu ļoti atgādina dominikāņus.
Konsels no savas puses apgalvoja redzējis ap sešas pēdas platu bruņurupuci ar trim garumā izdobtiem pauguriem pār muguru.
No zoofītiem es dažus mirkļus varēju apbrīnot loga ārpusei pielipušu orandždzeltenu galeolāriju — tā bij tieva, slaida stīga ar šķeltnēm; tās brīnišķās bārkstis un smalkie tīmekļi varēja sacensties ar slavenajām Flandrijas mežģīnēm. Par nožēlošanu, es nevarēju notvert šo retās sugas eksemplāru un, bez šaubām, neredzētu vairs nevienu Vidusjūras zoofītu, ja 16. februāra vakarā «Nautils» piepeši nepalēninātu gaitu. Lūk, kā tas viss notika.
Mēs patlaban braucām starp Sicīlijas un Tunisijas krastu. Mesīnas jūras šaurumā jūras dibens spēji ceļas augšup. Tur atrodas īsta zemūdens klints, virs kuras ūdens tikai septiņpadsmit metru dziļš, kamēr vienā un otrā pusē ir simt septiņdesmit metru liels dziļums. «Nautilam» negribot bij jābrauc uzmanīgi, lai neuzdurtos šai zemūdens barjerai.
Es parādīju Konselam uz kartes šā garā rifa atrašanās vietu.
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels prātoja, — bet tas ir gluži kā zemes šaurums, kas savieno Eiropu ar Āfriku.
— Jā, mīļais, — es atbildēju. — Tas pilnīgi aizslēdz Lībijas jūras līci, un Smita pētījumi ir pierādījuši, ka šīs divas zemes daļas starp Bona un Farina ragu reiz bijušas apvienotas vienā.
— Tam es gribu ticēt, — Konsels teica.
— Vēl gribu piebilst, — es turpināju, — ka tāda pati barjera atrodas starp Gibraltāru un Seutu un ģeoloģiskajos laikmetos tā pilnīgi noslēdza Vidusjūru.
Konsels atkal pievērsās logam, lai pētītu zemūdens klinti, gar kuru «Nautils» brauca mēreni ātri.
Tur, vulkāniskas klints dibenā, mēs redzējām bagātīgu dzīvo augu paklāju: sūkļus, holotūrijas, caurspīdīgas viegli fosforescējošās cipīdijas ar sarkanām svītriņām, berojas, kuras vienkāršu ļaužu valodā sauc par «jūras gurķiem» un kuras plaiksnās visās septiņās spektra krāsās, metru garās ceļojošās amatulas, no kurām ūdens izskatās sarkans, kokveidīgās eirālijas< brīnišķi skaistās pavonijas ar slaidu rumpi, neskaitāmus ēdamos jūras ežus un zaļās aktīnijas ar pelēku rumpi un brūnu diskveidīgu muti, ko no visām pusēm apņem olīvzaļi taustekļi.