Konsels bij sevišķi nodevies molusku un posmkāju novērojumiem, un, kaut arī viņa saraksts ir ne visai precīzs, es tomēr dažus gribu šeit minēt, lai neapvainotu šo lāga puiši.
Molusku nodalījumā viņš min daudzus ķemmveida pec- tunculu dzimtas gliemjus: spondilas, trīsstūrainās donā- cijas un hialas ar dzeltenām spurām un caurspīdīgiem vākiem, ar zaļganiem punktiem izraibinātās «olas», tā sauktos jūras zaķus, gaļīgās acerijas, īpašos Vidusjūras «saul- sargus», jūras austiņas, kuru gliemežnīcu perlamutrs visai iecienīts, viļņainās petonklijas, anomijas, kuras Lange- dokas iedzīvotāji, stāsta, cienot vairāk nekā austeres, klovijas, ko tik ļoti cieni marseļieši, divkāršās preirijas, baltas un treknas, dažus klamus, kuri met ikrus Ziemeļ- āfrikas krastmalā un kurus Ņujorkā vērtē visai augstu, žaunainās jūras «ķemmītes» dažādās krāsās, savos apvalkos noslēpušās litodoncijas, kas stipri garšo pēc pipariem, viļņainās venikardas, kuru gliemežnīcu augšdaļa izveido bumbu, bet malas ir izliektas, cintijas, izraibinātas ar purpurkrāsas tuberkulām, karniārijas, augšgalā uzliektas un līdzīgas vieglām gondolām, vainagotās ferolijas, atļautas ar spirālveida gliemežnīcām, baltraibotās, it kā bārkstainu mantiju apsegušās tetijas, kavolinas, kas rāpjas atmuguriski, aurikulas, starp citu, neaizmirstulīšu aurikulas ar ovālām gliemežnīcām, skaleras, litorinas, jan- turas, cinerārijas, petrikolas, lamelārijas, kabušonas, pandoras u. c.
Kas attiecas uz posmkājiem, tad Konselam pilnīgi taisnība, ja viņš tos sadala sešās klasēs, no kurām trīs mājo jūrās. Tie ir vēžveidīgie, jūras zirnekļi un posmainie
tārpi.
Vēžveidīgie savukārt sadalās deviņās kārtās, un pirmajā ieskaitāmi desmitkāji, proti, dzīvnieki, kuru galva un rumpis lielāko daļu slēpti īpašā dobumā, šā dzīvnieka mutes aparāts apbruņots ar vairākiem taustekļiem, viņam ir arī seši vai pieci pāri kustīgu kājiņu. Konsels bij sekojis mūsu skolotāja Milna Edvarda metodei, kurš desmitkājus iedala trijās grupās: īsastainajos, garastainajos un bezastainajos. Starp garastainajiem Konsels min amatijas, kuru piere bruņota ar diviem lieliem, attāliem puniem, skorpijus, lambrijus — masena, lambrijus — spinima- nus, laikam gan ūdens uzmestus šajās augstajās vietās, jo parasti tie mājo ļoti lielos dziļumos, ksantes, pilumnes, romboīdus, graudainās kalapjenas, bezzobainās koristes, ebalijas, cimopolijas, pienainās doripas utt. Starp garastainajiem, kas sadalīti piecās dzimtās, viņš min langustus, kuru gaļu visai cienī, tālāk —- jūras sienāžus, garneles un visāda veida ēdamos vēžus, bet viņš ne vārda nemin par bruņu vēžu dzimtu, pie kuriem pieskaita omārus, jo iangusti ir vienīgie Vidusjūras omāri.
Te arī nobeidzās Konsela darbs. Viņam pietrūka laika atzīmēt vēl citu vēžveidīgo dzimtas. «Nautils» pāri Lībi- jas šauruma sēklim bij nokļuvis dziļākā ūdenī un turpi-* nāja ceļu savā parastajā ātrumā. Tad vairs nebij runa par moluskiem, posmkājiem vai zoofītiem. Tikai retumis kāda zivs kā ēna noslīdēja garām.
Naktī no 16. uz 17. februāri mēs iebraucām Vidusjūras otrajā .daļā, kur lielākais dziļums ir trīs tūkstoši metru, «Nautils» ar savu saliekto sānu plātņu palīdzību ienira gandrīz līdz pašam dibenam.
Tur gan nebij nekādu dabas krāšņumu, bet pašas ūdens masas atklāja man satricinošas un drausmīgas ainas. Patiešām, mēs patlaban braucām pa nelaimju tik bieži piemeklēto Vidusjūras daļu. Cik kuģu nebij aizgājuši bojā ceļā starp Alžīrijas un Provansas krastiem!
Un tā šajā ātrajā braucienā pa lieliem dziļumiem es redzēju daudzus sadragātus kuģus jūras dibenā, dažus jau ar koraļļiem apaugušus, citus vēl tikai ar rūsas kārtu pārklātus. Enkurus, lielgabalus, lielgabalu lodes, dzelzs apkalumus, nolauztus skrūvju spārnus, mašīnu daļas, saplēstus cilindrus, katlus bez dibena; pa starpām veseli kuģu vraki stāvus vai apgāzti peldēja pa straumi.
No šiem kuģiem citi bij nogrimuši saduroties, citi uzskrējuši uz granīta klints. Daži bij nogāzti dibenā taisni, ar tāpat augšup stāvošiem mastiem. Šķita, it kā tie stāvētu milzīgā, atklātā reidā un tikai gaidītu izbraukšanas brīdi. Kad «Nautils» brauca tiem cauri un apspīda tos ar savām elektriskajām ugunīm, likās, ka šie kuģi gatavi sveicināt to ar flagām un apmainīties ar signāliem! Bet nē — tikai nāve un klusums valdīja šajā katastrofu laukā.
Es vēroju — jo tuvāk Gibraltāra šaurumam, jo vairāk šo drūmo palieku gulēja jūras dibenā. Jo tuvāk nāk Āfrikas un Eiropas krasti, jo biežāk notiek kuģu katastrofas. Es tur saskatīju daudzus dzelzs korpusus, fantastiskus tvaikoņu vrakus — citus guļus, citus stāvus, šausmīgiem dzīvniekiem līdzīgus. It sevišķi baismīgs izskatījās viens kuģis ar izlauztiem sāniem, saliektu dūmeni, ar riteņiem, no kuriem tikai apkalas vien palikušas pāri, ar atrautu, vēl tikai ķēdes saturētu stūri un jūras sāļu saēstu pakaļējo daļu. Cik daudz cilvēku dzīvību līdz ar to aizgājušas bojā! Cik upuru aprakts jūras dzīlē! Vai izglābies jel viens matrozis, lai nestu ziņu par šo drausmīgo katastrofu, jeb vai jūra līdz pat šim glabā drūmo noslēpumu?
Bet «Nautils», vienaldzīgs un steidzīgs, pilnā jaudā traucās garām šīm drupām. 18. februārī ap trim rītā tas jau bij pie Gibraltāra jūras šauruma ieejas.
Tajā ir divas straumes: augšējā, kopš seniem laikiem pazīstama, kura Atlantijas okeāna ūdeņus novada Vidusjūrā, un apakšējā pretstraume, kuras esamība jaunākā laikā teorētiski pierādīta. Patiešām, no okeāna ūdens un visu upju nemitīgā pieplūda Vidusjūras līmenim ar katru gadu vajadzētu celties, jo ar iztvaikošanu vien tas nevarētu noturēties līdzsvarā. Bet, tā kā patiesībā tas nenotiek, tad, dabiski, bij jāatzīst, ka ir vēl otra — apakšējā straume, kurā Vidusjūras ūdens pārpilnumu pa Gibraltāra šaurumu novada atpakaļ Atlantijas okeānā.