Tas ir pierādīts fakts. «Nautils», protams, izlietoja šo otro straumi. Kuģis šāvās ātri pa šauro spraugu. Acumirkli es paspēju aplūkot Herkulesa tempļa brīnišķīgās drupas •— pēc Plīnija un Avicennas ziņām, templis nogrimis līdz ar zemo saliņu, uz kuras atradies, — tad mēs tam bijām jau garām un braucām pa Atlantijas okeāna ūdeņiem.
VIII
VIGO JŪRAS LICIS
Atlantijas okeāns! Nepārredzams ūdens klajums, divdesmit pieci miljoni kvadrātjūdžu apmētā, deviņi tūkstoši jūdžu garumā un divi tūkstoši septiņi simti jūdžu caurmēra platumā. Ievērojama jūra, senatnē tiklab kā nepazīta, atskaitot kartāgiešus, šos antīkās pasaules holandiešus, kuri savos tirdzniecības ceļojumos apbraukāja Eiropas un Āfrikas rietumu krastus. Grandiozais plašums, ko nemitīgi šķērso visu tautu kuģi ar visdažādākajiem karogiem, ieslēgts starp jūrniekiem tik bīstamiem diviem punktiem — Horna ragu un Vētru ragu.
Trīsarpus mēnešos nobraucis gandrīz desmittūkstoš ljē, tas ir, vairāk nekā vienu no lielākajiem zemeslodes lokiem, «Nautils» ar savu priekšvadni tagad šķēla Atlantijas okeāna ūdeņus. Kurp mēs devāmies tagad, un kas mūs gaida nākotnē?
Gibraltāra šaurumam cauri izbraucis, «Nautils» devās plašajā jūras klajā. Kuģis bij izniris virspusē, un tāpēc mūsu parastās ikdienas pastaigas pa klāju sākās no jauna.
Neda Lenda un Konsela pavadībā es tūliņ devos augšā. Jūdžu divpadsmit attālu neskaidri bij saredzams Sv. Vin- sēnta rags Spānijas pussalas galējā dienvidrietumu stūri. Pūta diezgan spēcīgs dienvidu vējš. Jūra bij stipri nemierīga, bangaina, «Nautils» spēcīgi šūpojās. Gandrīz neiespējami bij noturēties uz klāja, pār kuru ik mirkli šļā- cās lieli viļņi. Tāpēc mēs nokāpām lejā, tikai brīdi paelpojuši svaigu gaisu.
Es iegāju atpakaļ savā kajītē. Konsels devās uz_savu, bet kanādietis ar rūpju pilnu seju sekoja man. Ātrajā braucienā pa Vidusjūru viņš nebij paspējis paveikt savu nodomu un nevarēja apspiest vilšanās sajūtu.
Kad kajītes durvis bij aizvērušās, viņš apsēdās un, ne vārda neteikdams, skatījās manī.
— Draugs Ned, — es teicu, — es jūs saprotu, bet jums nevajag sev nekā pārmest. Ārprāts būtu domāt par bēgšanu tādos apstākļos, kādos atradāmies ^Nautila» pēdējā braucienā!
Neds Lends nekā-neatbildēja. Viņa sakniebtās lūpas un sarauktās uzacis liecināja, ka šī pati iedoma viņu vēl vienmēr turēja savā varā.
— Nogaidīsim, — es teicu, — padoties izmisumam vēl nav nekāda iemesla. Mēs brauksim gar Portugāles krastiem. Tālu nav arī Anglija un Francija, kur viegli atradīsim patvērumu. Ja «Nautils», izbraucis cauri Gibraltāra šaurumam, būtu pagriezies uz dienvidiem un aizvedis mūs tādos apvidos, kur sauszemes nemaz vairs nav, tad arī es dalītos jūsu uztraukumā. Bet nu mēs zinām, ka kapteinis Nēmo nevairās civilizētās pasaules jūru, un es ceru, ka pēc dažām dienām varēsiet mēģināt rīkoties bez pārāk liela riska.
Neds Lends vēl ciešāk paskatījās manī; beidzot viņa lūpas pavērās.
— Tas notiks šovakar, — viņš teica.
Es spēji apgriezos. Atzīstos, ka tādu paziņojumu nepavisam nebiju gaidījis. Es gribēju atbildēt kanādietim, bet vārdi nenāca pār lūpām.
— Mēs norunājām nogaidīt izdevīgu gadījumu, — Neds Lends atsāka. — Tāds gadījums tagad ir. Šovakar mēs būsim tikai dažas jūdzes atstatu 110 Spānijas krastiem. Naktis tagad tumšas. Vējš no jūras. Jūs devāt man vārdu, Aronaksa kungs, un es paļaujos uz jums.
Kad es vēl arvien klusēju, kanādietis piecēlās un pienāca man klāt.
— Šovakar pulksten deviņos, — viņš teica. — Konselam es jau pasacīju. Ap to laiku kapteinis Nēmo būs ieslēdzies savā kajītē, varbūt pat jau nolicies gulēt. Ne mehāniķis, ne kuģa ļaudis mūs nevar redzēt. Mēs ar Konselu dosimies pa vidus trapu. Jūs, Aronaksa kungs, paliksiet bibliotēkā, turpat pāra soļus aiz mums, un gaidīsiet signālu. Airi, masti un bura ir turpat laivā. Pat mazliet pārtikas esmu paspējis tur novietot. Man ir angļu atslēga, ar ko atskrūvēsim uzgriežņus, kas laivu tur pie «Nautila» korpusa. Tātad viss sagatavots. Šovakar!
— Jūra ir nemierīga, — es iebildu.
— Tas taisnība, — Neds Lends atbildēja, — bet jāriskē taču! Brīvība ir tik daudz vērta, lai par to ari kaut ko samaksātu. Laiva ir stipri būvēta, un pāris jūdžu ar ceļa vēju ir tīrā nieka lieta. Kas to zina, vai rīt mēs nebūsim jau simt jūdžu klajā jūrā? Ja laimējas, ap desmitiem vai vienpadsmitiem mēs kaut kur izcelsimies malā vai arī būsim beigti. Tātad — ar dieva palīgu šovakar!
To teicis, kanādietis aizgāja, atstādams mani gluži apstulbušu. Es biju cerējis — ja pienāks izdevīgs brīdis, es vēl paspēšu apdomāt un pastrīdēties. Mans stūrgalvīgais biedrs pat to man neatļāva..Ko arī es pēc visa tā viņam lai vēl sacītu? Nedam Lendam bij simtreiz taisnība. Te bij gandrīz neapstrīdami izdevīgs gadījums, un viņš izmantoja to. Vai es varēju atteikties no dotā vārda un tīri personisko interešu labā uzņemties atbildību par savu biedru nākotni? Vai rīt kapteinis Nēmo nevarēja atkal aizvest mūs tālu prom no jebkuras sauszemes?
Šajā acumirklī pastiprs svilpiens vēstīja man, ka rezervuāri pieplūst ar ūdeni un «Nautils» nogrimst Atlantijas dziļumā.
Es paliku savā kajītē. Gribēju izvairīties no kapteiņa un noslēpt viņa acīm savu uztraukumu. Tā pagāja skumja diena ilgās atgūt brīvību un nožēlā, ka jāatstāj šis brīnišķais «Nautils» un jāpamet nepabeigti mani jūras dzelmju pētījumi. Jāpamet šis okeāns, «mana Atlantija», kā es to pa jokam saucu, jāpamet neizlūkoti tā lielākie dziļumi ar noslēpumiem, kurus man tik bagātīgi atklāja Indijas okeāns un Klusais okeāns! Mans romāns ar pirmo sējumu izsilda man no rokām, manas fantāzijas pavediens pārtrūka pašā interesantākajā vietā! Tā aizritēja stundas pretišķās domās un jūtu saviļņojumos: te es redzēju sevi ar biedriem drošībā uz sauszemes, te atkal pret katru loģiku vēlējos, lai kāds neparedzēts apstāklis aizkavē Neda Lenda nodoma paveikšanu. Divas reizes es iegāju salonā. Es gribēju aplūkot kompasu, pārliecināties, vai «Nautils» mūs ved krastam tuvāk vai tālāk jūrā. Nē — kuģis vienmēr vēl turējās Portugāles ūdeņos. Tas brauca taisni uz ziemeļiem gar sauszemes krastu.