Tātad bij jāpadodas liktenim un jātaisās uz bēgšanu. Mana bagāža nebij smaga. Tikai ceļojuma piezīmes — vairāk nekas. Es jautāju sev, ko gan domās kapteinis Nēmo par mūsu bēgšanu, kādu nemieru un varbūt pat ciešanas tā viņam sagādās, ko viņš darīs vienā vai otrā gadījumā — kad bēgšana izdosies vai kad tā neizdosies. Bez šaubām, man nebij iemesla žēloties par viņu — pavisam otrādi. Viņš man bij parādījis to vislielāko viesmīlību. Tomēr man nevarētu pārmest nepateicību, ja es to pametīšu. Mūs nesaistīja nekāds zvērests. Viņš paļāvās tikai uz nepārveicamiem apstākļiem, kas mūs uz visiem laikiem saistītu pie viņa, nevis uz mūsu solījumu. Bet šis tieši pateiktais nodoms paturēt mūs par mūžīgiem gūstekņiem uz kuģa attaisnoja mūsu bēgšanas mēģinājumu.
Es nebiju redzējis kapteini kopš mūsu tikšanās pie San- torinas salas. Vai pirms bēgšanas gadījums mani savedīs kopā ar viņu? Es to reizē vēlējos un arī baidījos. Es klausījos, vai nedzirdēšu viņu staigājam pa savu istabu līdzās manējai. Ne mazākā troksnīša nevarēju sadzirdēt. Kajīte laikam bij pavisam tukša.
Un tad man radās jautājums — vai šis noslēpumainais cilvēks maz ir uz kuģa? Kopš tās nakts, kad laiva atstāja «Nautilu», lai izpildītu noslēpumaino uzdevumu, mans ieskats par kapteini bij mazliet mainījies. Man šķita, ka, par spīti viņa apgalvojumam, kapteinim Nēmo tomēr vēl ir zināmi sakari ar sauszemi. Vai tiešām viņš nekad neatstāja «Nautilu»? Veselām nedēļām es viņu nebiju sastapis. Ko gan viņš darīja pa to laiku? Es viņu uzskatīju par cilvēku ienaidnieku, bet varbūt viņam bij savi uzdevumi, par kuriem es līdz šim nekā nezināju?
Tādas un vēl tūkstoš citas domas nomāca mani. Mūsu dīvainajos apstākļos visādiem minējumiem nebij robežu.
Mani bij pārņēmis neizturams nemiers. Šī gaidu pilnā diena man likās bezgalīga. Manā nepacietībā stundas šķita aizritam pārāk gausi.
Pusdienas pa paradumam bij noliktas manā kajītē. Savu rūpju aizņemts, es ēdu maz. Septiņos es piecēlos no galda. Aprēķināju, ka simt divdesmit minūtes vēl paliek līdz tam acumirklim, kad es pievienošos Nedam Lendam. Mans uztraukums pieņēmās divkāršā mērā. Pulss sita strauji. Es nespēju palikt mierā. Es staigāju šurp un turp,, mēģinādams tā remdināt savu uztraukumu. Mazāk mani nomocīja doma, ka bēgšanā varam dabūt galu, bet sirds man trīsēja, iedomājoties, ka tiekam pārsteigti, iekams esam paspējuši atstāt «Nautilu», un novesti saniknotā vai, vēl ļaunāk, manas atkrišanas saskumdinātā kapteiņa Nēmo priekšā.
Man gribējās vēl pēdējo reizi aplūkot salonu. Es iegriezos gaitenī un no turienes muzejā, kur biju pavadījis tik daudz neaizmirstamu un lietderīgu stundu. Aplūkoju visas tās bagātības un visus dārgumus kā cilvēks, ko sagaida mūžīga trimda un kas vairs neatgriezīsies. Uz visiem laikiem man nu jāpamet šie dabas brīnumi un mākslas darbi, starp kuriem mana dzīve bij ritējusi jau tik daudz dienu. Es vēlējos pa iluminatoru uzmest acis Atlantijas okeāna ūdeņiem, bet aizvirtņi bij hermētiski noslēgti, dzelzs aizkars šķīra mani no jūras, kuru es vēl nepavisam nebiju paguvis iepazīt.
Tā, pa salonu staigādams, es nejauši biju nonācis pie durvīm sienā, pa kurām varēja iekļūt kapteiņa kajītē. Par lielu brīnumu, šīs durvis izrādījās pusviru. Negribot es atkāpos. Ja kapteinis Nēmo bij istabā, viņš varēja ieraudzīt mani. Tomēr, ne mazākā trokšņa nesadzirdis, es atkal piegāju tuvāk. Kajīte bij tukša. Es atvēru durvis vaļā un paspēru dažus soļus. Istaba bij tāpat kā agrāk vienkārša un atgādināja mūka mājokli. Tajā acumirklī manu uzmanību saistīja daži pie sienas pakārti oforti, kurus es agrāk nebiju pamanījis. Tās bij to lielo vīru portretu kopijas, kuri visu savu mūžu ziedojuši cēlai cilvēcības idejai. Tur bija Kostjuško, kurš krita ar saucienu «Finis Poloniae!»; Bocariss — mūsdienu Grieķijas Leonīds; O'Konels — cīnītājs par Īrijas patstāvību; Amerikas Savienoto Valstu nodibinātājs Vašingtons; no vergturu lodes kritušais Linkolns un, beidzot, baigs zīmējums — pie karātavām uzvilktais moceklis Džons Brauns, kas cīnījās
par melnas rases atbrīvošanu un ko spilgti attēlojis Viktors īgo.
Kādas saites gan saistīja šo varoņu un kapteiņa Nēmo dvēseles? Vai no šiem portretiem beidzot nebij iespējams izdibināt viņa dzīves noslēpumu? Vai viņš bij cīnītājs par apspiesto tautu tiesībām, verdzināto rasu atbrīvotājs? Vai viņam bij kāda līdzdalība šā gadu simteņa pēdējos politiskajos un sociālajos notikumos? Vai viņš bij nožēlojamā un tomēr mūžam slavenā amerikāņu pilsoņu kara dalībnieks — šā kara starp ziemeļu un dienvidu štatiem?
Pulkstenis nosita astoņi. Pirmais veserīša sitiens pret skanošo atsperi iztrauca mani no dziļajām pārdomām. Es notrīsēju tā, it kā kāda neredzama acs būtu ieskatījusies manās nosleptākajās domās, un steidzos laukā no kajītes. Salonā mani skatieni apstājās pie kompasa. Mēs arvien vēl braucām uz ziemeļiem. Laga rādīja vidējo ātrumu, manometrs — apmēram sešdesmit pēdas lielu dziļumu, Apstākļi tātad likās kanādietim labvēlīgi.
Es atgriezos savā istabā. Apģērbos silti: uzvilku jūras, zābakus un ar roņādu oderētus bisusa svārkus un uzliku ūdrādas cepuri galvā. Es biju gatavs. Es gaidīju. Tikai skrūves apgriezieni vienīgie traucēja dziļo klusumu uz kuģa. Es klausījos visai uzmanīgi. Vai kāds spējš sauciens nevēstīs man, ka Neds Lends pārsteigts savā bēgšanas mēģinājumā? Neizturams nemiers bij pārņēmis mani. Es velti pūlējos atgūt savu aukstasinību.