Dažas minūtes pirms deviņiem es piespiedu ausi pie kapteiņa durvīm. Ne tās vismazākās skaņas! Es izgāju no kajītes un iegriezos salonā — tas bij puskrēslā, bet tāpat tukšs.
Es atvēru durvis uz bibliotēku. Tā pati krēsla un tas pats tukšums. Tad es izgāju un nostājos pie centrālā trapa telpas.. Es gaidīju Neda Lenda signālu. Šajā acumirklī skrūves apgriezieni kļuva manāmi lēnāki, līdz apstājās pavisam. Kādēļ uzreiz šī pārmaiņa «Nautila» gaitā? Es nezināju pateikt, vai šī apstāšanās sekmē vai aizkavē Neda Lenda bēgšanu.
Klusumu traucēja tikai manas sirds skaļie puksti.
Piepeši viegls grūdiens satricināja kuģi. Es sapratu, ka «Nautils» nosēžas jūras dibenā. Mans nemiers pieauga divkārši. Kanādieša signāls neatskanēja. Man iegribējās uzmeklēt Nedu Lendu un raudzīt atrunāt viņu no bēgšanas mēģinājuma. Noģidu, ka mūsu ceļojums vairs nenotiek parastajos apstākļos.
Piepeši lielā salona durvis atvērās un tajās parādījās kapteinis Nēmo. Viņš ieraudzīja mani un ierunājās bez kāda ievada.
— Skat, profesora kungs! — viņš teica laipnā balsī. -— Es meklēju jūs. Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
Ja viņš man vaicātu, vai es zinu savas paša valsts vēsturi, tad tomēr tādos apstākļos, kā patlaban atrados, — ar apmāktu prātu un apjukušu galvu —, nespētu atbildēt ne vārda.
— Jūs taču dzirdējāt manu jautājumu, — kapteinis Nēmo atsāka. — Vai jūs zināt Spānijas vēsturi?
— Ļoti vāji, — es atteicu.
— Ak, šie zinātnieki, viņi nezina, — kapteinis teica. — Bet sēstieties taču, — viņš piebilda, — es jums pastāstīšu pievilcīgu epizodi no šīs vēstures.
Kapteinis izstiepās uz dīvāna. Es pakrēslā mehāniski novietojos viņam līdzās.
— Profesora kungs, — viņš sacīja, — uzklausiet labi. Šis stāsts zināmā mērā interesēs jūs tāpēc, ka apgaismo kādu jautājumu, kuru jūs pats, bez šaubām, nevarat atrisināt.
— Klausos, kapteiņa kungs, — es atteicu, nesaprazdams, kas manam stāstītājam nodomā, un jautādams sev, vai šis notikums tikai nestāv sakarā ar mūsu bēgšanas plāniem.
— Profesora kungs, — kapteinis Nēmo atsāka, — ja jūs atļaujat, iesāksim ar 1702. gadu. Jums būs zināms, ka jūsu karalis Luijs XIV bij pārliecināts, ka pietiek viena viņa mājiena, lai Pirenejus ietriektu zemē, un tāpēc iedomājās spāniešiem uzspiest savu dēladēlu — Anžū hercogu. Šim hercogam, kurš kā Filips V valdīja diezgan nelaimīgi, nācās cīnīties arī pret spēcīgo ārējo ienaidnieku. Patiešām, gadu pirms tam Holande, Austrija un Anglija Hāgā bij noslēgušas savstarpējas savienības līgumu ar nolūku Filipam V noraut kroni un uzlikt to galvā kādam erchercogam, kuru tās jau iepriekš bij nokrustījušas par Kārli III. Spānijai nu bij jācīnās pret šo savienību. Bet tai nebij ne karaspēka, ne kuģu. Taču naudas tai bij papilnam, ja tikai tās galioniem ar Amerikas zelta un sudraba kravu laimētos iekļūt Spānijas ostās. Tātad 1702. gada beigās tā gaidīja pienākam kuģus ar dārgo kravu, kurus pavadīja divdesmit trīs kuģu liela franču flote admirāļa Šato-Reno vadībā, tāpēc ka apvienoto ienaidnieku kuģi jau braukāja pa Atlantijas okeānu.
Šiem kuģiem vajadzējis pienākt Kadisā, bet admirālis, dabūjis zināt, ka tajos apvidos redzēta angļu flote, nodomājis aizsniegt kādu Francijas ostu.
Spāniešu kuģu komandieri protestējuši pret tādu nodomu. Tie prasījuši, lai noved viņus Spānijas ostā, bet, ja Kadisā nav iespējams, tad uz Vigo līci, kas atrodas Spānijas ziemeļrietumu piekrastē un nav vēl bloķēts.
Admirālis Šato-Reno diemžēl piekāpies šādai prasībai, un galioni iegriezušies Vigo līcī.
Par nelaimi, šim līcim ir gluži atklāts un neapsargājams reids. Bij jāsteidzas izkraut galionus pirms sabiedroto flotes ierašanās; laika tam arī būtu pieticis, ja to netraucētu piepeši iedegusies nožēlojama sāncensība.
Vai jūs saprotat labi notikumu sakarīgu risinājumu? — kapteinis Nēmo jautāja.
— Pilnīgi, — es atbildēju, vēl vienmēr nesaprazdams, ar kādu nolūku kapteinis Nēmo man stāsta šo vēsturisko stāstu.
— Es turpināšu. Redzat, kā tas notika. Kadisas tirgotājiem bij privilēģija saņemt itin visas preces, kas nāk no Rietumindijas. Tāpēc zelta stieņu izkraušana Vigo ostā bij pretrunā ar viņu tiesībām. Viņi steidzās uz Madridi žēloties; gļēvais Filips V arī piekāpās, izkraušanas darbi tika apturēti un kuģi sekvestrēti Vigo reidā tik ilgi, kamēr ienaidnieki būs projām un flote varēs doties uz Kadisu.
Bet pa šā strīdiņa laiku — 1702. gada 22. oktobrī angļu flote piepeši iebrauca Vigo līcī. Par spīti ienaidnieka pārspēkam, admirālis Šato-Reno cīnījās varonīgi, bet, redzēdams, ka kuģiem ar zelta kravu jākrīt ienaidnieka rokās, viņš aizdedzināja un nogremdēja tos ar visu neapvērtējami dārgo kravu.
Kapteinis Nēmo apklusa. Atzīstos, ka tomēr nesapratu vēl, kāda daļa man pie šā notikuma.
— Nu, un tad? — es vaicāju.
—- Un tad — mēs patlaban esam Vigo līcī, Aronaksa kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja, — un jums tikai atliek noiet aplūkot šo jauno brīnumu.
Kapteinis piecēlās un aicināja mani tam sekot. Man bij laiks saņemties. Es paklausīju. Salons bij tumšs, bet iluminatoros atspīda spilgti apgaismotie ūdeņi. Es skatījos.
No šim kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi.
Pusjūdzi tālu visapkārt «Nautilam» ūdens likās elektriskās gaismas piestrāvots. «Nautila» matroži skafandros ložņāja pa samelnējušiem kuģu vrakiem un vēla laukā pussatrunējušas mucas un sadauzītas kastes. No šīm kastēm un mucām bira laukā zelta un sudraba stieņi, lija veselas piastru un dārgakmeņu straumes, pārklādamas smilkti visapkārt. Apkrāvušies ar šo dārgo laupījumu, matroži nāca uz «Nautilu», bet tur, nastas nometuši, griezās atkal atpakaļ nebeidzamā sudraba un zelta zvejā.