Tagad es sapratu. Te bij 1702. gada 22. oktobra kaujas lauks. Te nogrimuši galioni ar Spānijas valdībai domāto kravu. Šurp kapteinis Nēmo atbrauca laiku pa laikam pēc vajadzības papildināt dārgumu krājumus, ko es biju redzējis uz «Nautila». Tikai viņš, tikai viņš vienīgais dabūja izlietot Amerikas dārgmetālus. Viņš vienīgais un bez dalībniekiem bij šo dārgumu mantotājs.
— Vai jūs, profesora kungs, varējāt iedomāties, — viņš smaidīdams jautāja, — ka jūra slēpj šādas bagātības?
— Es zināju, — es atbildēju, — ka, pēc aprēķiniem, jūras ūdeņi izšķīdušā veidā satur ap divi miljoni tonnu sudraba.
— Bez šaubām, bet izdevumi, lai šo sudrabu iegūtu, pārsniedz paša sudraba vērtību. Turpretī šeit man tikai jāsavāc tas, ko cilvēki pazaudējuši, un ne tikai šajā Vigo līcī vien, bet vēl tūkstoš citās manā zemūdens kartē apzīmētās kuģu bojā ejas vietās. Tagad jūs saprotat, ka esmu miljardu īpašnieks?
— Saprotu, kapteiņa kungs. Tomēr atļaujiet man aizrādīt, ka, izmantodams tieši Vigo līci, jūs esat aizsteidzies priekšā kādai cita sāncenša sabiedrībai, ļ
— Kādai? *
— Sabiedrībai, kura saņēmusi no Spānijas valdības tiesības meklēt un izcelt nogrimušos zelta galionus. Akcionārus pievelk cerība uz milzīgu ieguvumu, jo nogrimušās bagātības vērtē uz pieci simti miljoniem.
— Pieci simti miljoni! — kapteinis Nēmo atbildēja. — Kādreiz tie bij, bet tagad to vairs nav.
— Patiešām, — es teicu, — un tāpēc labs padoms šiem nabaga akcionāriem būtu īsts žēlsirdības darbs. Bet, kas zina* vai viņi to maz ar pateicību saņems? Spēlmaņi galvenokārt nožēlo nevis zaudēto naudu, bet savas zaudētās cerības. Viņu man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstošu trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību, kamēr tagad tie paliek bez jebkādas nozīmes.
Es vēl nebiju pabeidzis izteikt savu nožēlu, kad jau samanīju, ka esmu aizskāris kapteini Nēmo. •
— Bez nozīmes! — viņš atsaucās mazliet uztraukts. — Jūs domājat, ka šīs bagātības pazudušas, ja tās nāk manās rokās? Jums šķiet, ka es šos dārgumus ievācu pats sev? Kas jums teicis, ka es tos neizlietoju labam mērķim? Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kas prasa atriebību? Vai jūs nesaprotat? …
Kapteinis Nēmo aprāva šo teikumu, acīm redzot, nožēlodams, ka jau par daudz izpaudis. Bet pārējo es varēju uzminēt pats. Lai kādi iemesli spieduši viņu meklēt neatkarību jūras dziļumos, tomēr allaž joprojām un par visām lietām viņš bij palicis cilvēks. Viņa sirds joprojām trīsēja par cilvēces ciešanām, un viņa bezgalīgā līdzcietība aptvēra kā veselas apspiestas rases, tā atsevišķus cilvēkus.
Tagad es sapratu arī, kam bij domāti kapteiņa Nēmo miljoni, ko viņš aizveda tajā dienā, kad «Nautils» atradās tuvu Krētas salai, kur bij uzliesmojusi sacelšanās.
IX
NOGRIMUSĪ ZEME
Otrā rītā, 19. februārī, es ieraudzīju kanādieti ienākam manā kajītē. Es viņu jau gaidīju. Viņš man likās visai vīlies.
— Nu, profesora kungs? — viņš ierunājās.
— Ko lai dara, Ned? Gadījuma pēc mēs tomēr vēl esam
šepat.
— Jā! Šim nolādētajam kapteinim bij ienācis prātā apturēt tieši tajā acumirklī, kad mēs patlaban gājām uz viņa laivu.
■— Tā ir, Ned. Viņam bij jāiet pie sava baņķiera.
— Pie baņķiera?
— Labāk sakot — uz savu banku. Ar to es domāju okeānu, kur šīs bagātības ir daudz lielākā drošībā nekā valsts glabātavās.
Es pastāstīju kanādietim vakarvakara piedzīvojumus tajā slepenajā cerībā, ka viņš atmetīs savus bēgšanas nodomus. Bet mana stāsta panākums bij tikai tas, ka Neds stipri nožēloja, kāpēc viņam nebijusi iespēja pašam uz savu roku pasirot pa Vigo līča kaujas lauku.
— Galu galā, — viņš teica, — vēl tomēr viss nav zaudēts! Tas bij tikai pirmais neizdevies harpūnas sviediens! Ar otro veiksies labāk, varbūt jau šovakar pat mēģināsim to…
— Kādā virzienā patlaban brauc «Nautils»? — es vaicāju.
— Nezinu, — Neds atbildēja.
— Nu labi, ap pusdienas laiku zināsim, kur atrodamies.
Kanādietis atgriezās pie Konsela. Apģērbies es devos
uz salonu. Kompass nevēstīja nekā iepriecinoša. «Nautils» brauca dienvidu-dienvidrietumu virzienā. Mēs bijām pagriezuši muguru Eiropai.
Ar zināmu nepacietību es gaidīju, kad vieta tiks atzīmēta uz kartes. Ap pusdivpadsmitiem rezervuāri tika iztukšoti un mūsu kuģis pacēlās ūdens virspusē. Es steidzos augšā uz klāja. Neds Lends tur jau bij priekšā.
Sauszeme it nekur nebij redzama. Visapkārt tikai bezgalīgs jūras plašums. Pie apvāršņa redzami daži burinieki, bez šaubām, tie, kuri nobrauca līdz Sanrokai, lai tur nogaidītu labvēlīgu ceļa vēju un apbrauktu apkārt Labās Cerības ragam. Laiks bij apmācies. Acīm redzot, gaidāms vējš.
Neds saniknots ar acīm urbās miglainaja apvarsni. Vel vienmēr viņš cerēja, ka aiz šās miglas slēpjas ilgotā zeme.
Ap pusdienas laiku uz acumirkli paspīda saule. Kapteiņa palīgs izlietoja gadījumu izmērīt tās augstumu. Tā kā jūra sāka viļņoties arvien vairāk, mēs nokāpām lejā un lūka tika noslēgta.
Stundu vēlāk, karti aplūkodams, es redzēju, ka «Nautila» atrašanās vieta apzīmēta uz 16° 17' garuma un 33° 22/ platuma simt piecdesmit ljē no tuvākā krasta. Nu vairs nebij ko domāt par bēgšanu, un es atļauju lasītājam pašam iedomāties, kādas bij kanādieša dusmas, kad es viņam to pateicu.