Pats es gan nejutos pārāk apbēdināts. Jutos pat it kā no smagas nastas atvieglots un samērā mierīgi varēju atsākt savu parasto darbu.
Vakarā ap pulksten 11 mani gluži negaidīti apmeklēja kapteinis Nēmo. Ļoti laipni viņš apvaicājās, vai es nejūtoties noguris no pagājušās nakts negulēšanas. Protams, es atbildēju, ka ne.
— Tad es jūs, Aronaksa kungs, uzaicināšu piedalīties nelielā ekskursijā.
— Lūdzu, kapteiņa kungs.
— Līdz šim jūs jūras dibenu esat redzējis tikai dienā un saules gaismā. Vai nevēlaties aplūkot to arī nakts tumsā?
— Ar lielāko prieku.
— Es jau iepriekš brīdinu, ka šis gājiens būs nogurdinošs. Jāstaigā būs daudz un jākāpj kalnā. Ceļi tur nav diezin cik labā kārtībā.
— Tas, ko jūs sakāt, kapteiņa kungs, vēl vairāk kairina manu ziņkāri. Esmu gatavs sekot jums,
— Tad nāciet, profesora kungs. Iesim apģērbt skafandrus.
Ģērbtuvē nonācis, es redzēju, ka ne mani biedri, ne kāds no kuģa ļaudīm šajā ekskursijā nepiedalīsies. Kapteinis Nēmo pat neuzaicināja mani saukt līdzi Nedu vai Konselu.
Dažās minūtēs mēs jau bijām saģērbušies. Mugurā mums piesēja ar gaisu bagātīgi pildītos aparātus, bet elektriskās laternas nebij sagatavotas. Es par to ieminējos kapteinim.
— Tās mums nebūs vajadzīgas, — viņš atbildēja.
Man šķita, ka neesmu pareizi saklausījis, bet nepaguvu
to pateikt, jo kapteiņa galva jau bij pazudusi metāla ķiverē. Arī es pasteidzos uzmeklēt savu, tad samanīju, ka man rokā iespiež ar dzelzi apkaltu nūju, un dažas minūtes vēlāk, pēc parastās procedūras, mēs spērām kāju uz Atlantijas dibena trīs simti metru dziļumā.
Tuvojās pusnakts. Ūdens bij gluži melns, bet kapteinis Nēmo parādīja man kādu sarkanēju plankumu, kaut ko prāvai ugunij līdzīgu, apmēram divas jūdzes attālu no «Nautila». Kas tā bij par uguni, kāds kurināmais dega tajā, kā un kāpēc tā dega šeit ūdenī, to es nevarēju pasacīt. Bet ceļu tā mums apgaismoja, lai gan diezgan pavāji, un es drīz pieradu pie šās īpatnējās krēslas un sapratu, ka šādos apstākļos Rumkorfa aparāti mums tiešām neko nepalīdzētu.
Mēs ar kapteini Nēmo gājām blakus taisni uz signāl- uguns pusi. Līdzenais dibens pamazām sliecās augšup. Uz nūjām atspiezdamies, mēs gājām lieliem soļiem, tomēr tikai lēnām tikām uz priekšu, jo kājas bieži iegrima ar aļģēm sajauktās un ar plakaniem akmeņiem piebārstītās dūņās.
Iedams es sadzirdu it kā sprakstēšanu virs galvas. Lāgiem tā pieņēmās divkārši, un tad tur skanēja nepārtraukta paukšķēšana. Es drīz nojaudu tās cēloni. Tas bij lietus, kas spēcīgi kapāja jūras līmeni. Instinktīvi_ man ienāca prātā, ka lietus mani taču var samērcēt. Ūdens dziļumā lietus var mani samērcēt! Es nevarēju atturēt smieklus par šo ērmīgo iedomu. Tomēr jāsaka, biezajā skafandrā mitrumu nepavisam nejūt, gaiss liekas tikai mazliet blīvāks nekā uz sauszemes, tas arī viss.
Pēc pusstundas gājiena jūras dibens kļuva klinšains. Medūzas, mikroskopiski vēzīši un penatulas ar savu viegli fosforescējošo spīdumu mazliet apgaismoja mums ceļu. Tajā pagadījās akmeņu šķeltnes, kas bij aplipušas ar miljoniem zoofītu un apaugušas ar aļģēm. Kāja man bieži paslīdēja uz šī ūdensaugu glumā paklāja, un bez savas nūjas es vairāk reižu būtu pakritis. Atgriezies es allaž vēl redzēju «Nautila» prožektora bālgano spīdumu, lai gan attālinādamies tas pamazām kļuva blāvāks.
Akmeņu šķeltnes, par kurām es runāju, okeāna dibenā bij nogūlušās kārtīgi sarindotos slāņos, kuru cēloņus es nesapratu. Es redzēju milzīgus iedobumus aizstiepjamies un pazūdam tumsā tik tālu, ka to plašums nebij aprēķināms. Arī vēl citu kādu parādību es nevarēju izskaidrot. Man šķita, ka smagās kurpes reizēm uzmin tādai kā kaulu kaudzei, kura salūza ar savādu, sausu troksni. Kas gan tas bij par plašu klajumu, kuram es gāju pāri? Man gribējās izvaicāt, kapteini, taču zīmju valoda, kurā viņš zemūdens ceļojumos sarunājās ar saviem biedriem, man šimbrīžam vēl bij nesaprotama.
Bet mūsu ceļa rādītāja sarkanā gaisma kļuva arvien spožāka un sāka apgaismot apvārsni. Šis zemūdens ugunskurs mani ieinteresēja arvien vairāk un vairāk. Vai tas tur bij kāds elektrības izstarojums? Vai es tuvojos kādai sauszemes zinātniekiem vel nezināmai dabas parādībai? Un tad man galvā paausa doma — vai varbūt cilvēka roka ierīkojusi šo ugunskuru? Varbūt tā uzkur šo sārtu? Varbūt es še jūras dibenā sastapšu kapteiņa Nēmo biedrus, kuri dzīvo to pašu dīvaino dzīvi, ko viņš, un kurus apmeklēt mēs patlaban ejam? Varbūt tur ir vesela kolonija izstumto, zemes ļaunuma apnikušo, kas meklē neatkarību okeāna visdziļākajās dzīlēs? Tādas neprātīgas un neiespējamas domas jaucās man pa galvu, un šādā satraukumā, ko modināja manu acu priekšā allaž slīdošās brīnišķīgās ainas, es nebrīnītos, atradis šīs jūras dibenā vienu no tām zemūdens pilsētām, par kādām sapņoja kapteinis Nēmo.
Mūsu ceļš kļuva vienmēr gaišāks un gaišāks. Baltā gaisma spīdēja no kāda apmēram astoņi simti pēdu augsta kalngala. Taču tas, ko es redzēju, bij tikai vienkāršs atspīdums ūdens slāņu kristālos. Pats gaismas avots atradās viņpus kalna, kurā mēs kāpām.
Kapteinis Nēmo nemaldīdamies gāja pa šīm klinšu aizām, kas izvagoja Atlantijas okeāna dibenu. Redzams, viņam labi pazīstams šis drūmais ceļš. Bez šaubām, viņš daudzreiz gājis pa to, bez šaubām, viņš neapmaldīsies. Es sekoju viņam ar nesatricināmu paļāvību. Man viņš likās kā viens no jūras ģēnijiem, un, kad viņš tā gāja man pa priekšu, es apbrīnodams lūkojos staltajā augumā, kas melni slējās pret gaišo apvārsni.