— Sakiet, sakiet!
— Tas varētu būt… pilnīgi izdomāts! — kanādietis nobeidza.
Bet tāda atbilde tikai apliecināja vecā vaļu mednieka lielo stūrgalvību. Tajā dienā es viņam vairāk neuzplijos. Par uzbrukumu «Skotijai» nebij ne mazāko šaubu. Ielau- zums taču bij tik reāls, ka to nācās aizlāpīt, es nezinu, kāpēc vēl lai mēģinātu pierādīt, ka tāds tur patiešām ir. Pats no sevis tas tur nevarēja rasties, un, tā kā te nebij vainīga ne zemūdens klints, ne zemūdens mašīna, tad taču Vienīgais cēlonis, bez šaubām, bij kāda dzīvnieka svārpst- veidīgs ilknis.
Uz visu šo secinājumu pamata es biju pārliecināts, ka šis dzīvnieks piederēja mugurkaulniekiem un zīdītājiem, zivsveidīgo vai, beidzot, vaļu dzimtai. Pie kādas dzimtas viņš īsti skaitāms — pie vaļiem, kašalotiem vai delfīniem, pie kādas ģints un, beidzot, sugas — šī jautājuma noskaidrošana bij jāatstāj vēlākam laikam. Lai šo jautājumu izlemtu, nepieciešams uzšķērst šo nepazīstamo nezvēru; bet, lai uzšķērstu, tas vispirms jāsagūsta un, lai sagūstītu, jāharpunē, bet tas jau bij Neda Lenda. uzdevums. Lai viņš varētu veikt šo uzdevumu, dzīvnieks vispirms jāierauga, un tas bij kuģa ļaužu pienākums; lai ieraudzītu, viņš bij jāsastop, bet tas nu bij pilnīgi atkarīgs no gadījuma.
v
UZ LABU LAIMI
«Ābrama Linkolna» brauciens ilga krietnu laiku bez kādiem sevišķiem notikumiem. Tikai reiz patrāpījās gadījums, kad Neds Lends varēja demonstrēt savu apbrīnojamo izveicību un pierādīt, ka uz viņu patiešām var pilnīgi paļauties.
30. jūnijā Malvinas salu apvidū fregate sastapa amerikāņu vaļu medniekus un mēs uzzinājām, ka narvali tie nekur nav manījuši. Bet viens no viņiem, tvaikoņa «Mon- roe» kapteinis, padzirdējis, ka Neds Lends atrodas uz mūsu kuģa, lūdza to palīdzēt nomedīt vali, kam viņi patlaban dzinās pakaļ. Kapteinis Faraguts, vēlēdamies novērot Nedu Lendu darbā, atļāva tam doties uz «Monroe». Mūsu kanādietim laimējās it sevišķi: viena vaļa vietā viņš nogalināja divus, vienam trāpīdams tieši sirdī un otru panākdams pēc visai neilgas vajāšanas.
Patiešām, slikti klāsies nezvēram, ja viņš reiz patrāpīsies Neda Lenda harpūnai pa metienam.
Fregate ātri pabrauca garām Amerikas dienvidaustrumu krastam. 3. jūlijā mēs atradāmies pie Magelāna jūras šauruma, Jaunavu raga tuvumā. Bet kapteinis Faraguts negribēja doties līkumainajā spraugā un lika braukt apkārt Horna ragam.
Kuģa ļaudis bij pilnīgi vienis prātis ar kapteini. Patiešām, nebij taču nekādu izredžu sastapt narvali šajā mazajā jūras šaurumā. Daži matroži pat apgalvoja, ka nezvērs esot par resnu, lai izpeldētu pa šo šauro spraugu.
6. jūlijā ap pulksten trim pēcpusdienā «Ābrams Lin- kolns» piecpadsmit jūdzes uz dienvidiem apbrauca apkārt tai vientuļajai saliņai, tai klintij Dienvidamerikas lejas- galā, ko holandiešu jūrnieki nosaukuši savas dzimtenes pilsētas vārdā par Hornu. Tur mēs uzņēmām kursu uz ziemeļrietumiem, un nākamajā rītā fregates skrūve beidzot sāka kult Klusā okeāna ūdeņus.
— Tagad nu tikai skaties! Tagad skaties! — «Ābrama Linkolna» matroži uzsauca cits citam.
Un jāsaka taisnība: viņi lūkojās uzmanīgi. Divi tūkstoši dolāru lielā godalga kairināja visus, ne acis, ne tālskati ne mirkli nepalika mierā. Dienu un nakti visi vēroja okeāna līmeni, un niktalopiem, kas nakti redz daudz labāk nekā dienā, bij lielas cerības izpelnīties godalgu.
Lai gan mani naudas balva nekārdināja, tomēr arī es nepaliku citiem iepakaļ. Atskaitot dažas minūtes pusdienas laikam un pāris stundu nakts atpūtai, par spīti sau^ Ies svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja. Gan pārliecies pār kvātera reliņu, gan atspiedies pret grieztuvi kuģa pakaļgalā, es ar acīm urbos putotajās vagās, kas balsināja jūras līmeni līdz pašam apvārsnim. Un cik reižu man nenācās uztraukties kopā ar virsniekiem un kuģa ļaudīm, kad kāds niķīgs valis izslēja no ūdens savu melno muguru! Kuģa klājs acumirklī pārpildījās ļaudīm. No apakšējām kajītēm virsnieki un matroži bariņiem metās augšā. Apmiglotām acīm, elpu aizturējuši, visi sekoja dzīvnieka kustībām. Es skatījos tik uzmanīgi, ka riskēju sabojāt acis un kļūt akls, kamēr flegmātiskais Konsels teica man savā mierīgajā balsī:
— Ja profesora kungs mazāk ieplestu acis, viņš redzētu daudz labāk!
Bet uztraukums ikreiz izrādījās velts. «Ābrams Linkolns» mainīja kursu un tuvojās pamanītajam dzīvniekam, taču
Par spīti saules svelmei vai lietum, es allaž biju uz kuģa klāja,
tas atkal bij parasts valis vai kašalots, kas, kuģa ļaužu lāstu pavadīts, tūliņ arī nozuda.
Laiks tomēr bij jauks, un brauciens turpinājās visizdevīgākajos apstākļos. Patiesībā šis bij lietains gadalaiks, jo dienvidu puslodē jūlijs sakrīt ar mūsu janvāri, tomēr debess bij skaidra, jūra rāma un pārskatāma visai tālu.
Neds Lends joprojām izrādīja stūrgalvīgu neticību: viņš pat negribēja skatīties jūrā,, ja pats nestāvēja sardzē vai arī neviens valis nebij redzams. Taču viņa ārkārtīgi asā redzes spēja te būtu bijusi visai noderīga. Bet no divpadsmit stundām astoņas šis iecirtīgais kanādietis pavadīja kajītē lasīdams vai gulēdams. Simtiem reižu es viņam pārmetu tādu vienaldzību.
— Ak ko, Aronaksa kungs! — viņš atsaucās. — Ja arī tāds dzīvnieks patiešām eksistē, kāpēc jūs domājat, ka mums viņš katrā ziņā jāsastop? Jūs paši zināt, ka mēs braucam uz labu laimi. Stāsta, ka šis nenotveramais zvērs manīts Klusā okeāna ziemeļu ūdeņos. Pieņemsim. Bet no tā laika pagājuši divi mēneši, un, spriežot pēc jūsu narvaļa rakstura, viņš nemīl ilgi uzkavēties vienā vietā! Viņš kustas ar neparastu ātrumu. Un jūs, profesora kungs, zināt labāk par mani, ka daba nekā nedara bez nolūka. Pēc iedabas lēnu kustoni tā neapveltītu ar tādu ātrumu, ja tas viņa eksistencei nebūtu nepieciešams. Tātad, ja arī šis narvalis tiešām eksistē, tagad viņš atrodas tālu no šejienes.