Bij ap vieniem pēc pusnakts. Mēs bijām nonākuši pie pirmajām kalnu nogāzēm. Bet, lai tur uzkāptu, vispirms pa šaurām ejām bij jātiek cauri biezam mežam.
Jā! Mirušu koku mežam bez lapām, bez sulas, ūdens pārakmeņotam mežam, kurā vietvietām slējās augšup milzu priedes. Tas bij mežs, pārvērties akmeņoglēs, stumbri slējās uz augšu, zemē nogrimušo sakņu balstīti, bet zari, kā no plāna, melna papīra izgriezti, spilgti at- ēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalna nogāzē! Ejas bij aizaugušas ar aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras liānas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.
Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo? Kā lai atglezno klintis un kokus šajā zemūdens pasaulē, apakšā — melnus un baismīgus, augšā — ūdens atspulgā dažādās sevišķi spilgtās sarkanās krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavīnas. Labajā un kreisajā pusē pletās šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat, nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.
Bet kapteinis Nēmo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Tģ pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās klints malā iegrauztās takas nogāztos bezdibenī, bet tā es gāju droši, nestomīdamies, bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonnas stāvēja, šķībi nosvērušās uz saviem sadē- dējušiem pamatiem, un likās apgāžam līdzsvara likumus. No to akmens spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepieļauj sauszemes gravitācijas likumi. Es pats šo savādo, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago skafandru, vara galvu un metāla kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvākajā klints kraujā.
Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri mežu joslai, simt pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo — spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta ar nepārejamām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem bezdibeņiem, kuru dziļumā es dzirdēju rosāmies kaut ko noslēpumaini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga spīle ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgo acis; lielie jūras vēži stāvēja izstiepusies gluži kā ar āvām bruņojušies kareivji un kustināja savas klabošās dzelzs spīles, lielie krabji stāvēja uz ķetnām kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.
Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai kārtai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeāna dzīlēs?
Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nēmo, šos dzīvniekus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz plakankalnes, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofītu slāņiem, grēdas, ko staipekļu vietā jūras augi pārklāja kā bieza, dzīva seģene.
Bet kas tā varēja būt par dabas stihiju izpostītu zemeslodes daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altāriem? Kur īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nēmo fantāzija?
Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams: «Nāc! Nāc tālāk! Vēl tālāk!»
Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minūtēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu drūzmu.
Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam, bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk virs Atlantijas okeāna dibena šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkāns. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krāteris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkāns kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršņa pēdējam lokam.
Es teicu, ka zemūdens krāteris izvirda lavu, nevis liesmas. Liesmai nepieciešams skābeklis, tāpēc tā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokai- tēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaikā. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, bet lavas straumes notecēja līdz pašai kalna pakājei, tāpat kā Vezuva izvirdumi līdz Torre del Grēko.