Es teicu, ka zemūdens krāteris izvirda lavu, nevis liesmas. Liesmai nepieciešams skābeklis, tāpēc tā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokai- tēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaikā. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, bet lavas straumes notecēja līdz pašai kalna pakājei, tāpat kā Vezuva izvirdumi līdz Torre del Grēko.
Manu acu priekšā bij sagruvusi, izpostīta, nogrimusi pilsēta.
pilsēta ar norautiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zemē nogāztām kolonnām, kuras vēl liecināja par Toskānas arhitektūras stipro celtņu pazīmēm, Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apmesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur atkal krastmalas izbūvju drupas, it kā kāda antīka osta, kas nozuduša okeāna krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara trirēmām; vēl tālāk garas rindas sabrukušu mūru, platas, tukšas ielas — vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nēmo atdzīvinājis manu acu priekšā.
Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.
Bet kapteinis Nēmo pienāca man klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krītainu akmens gabalu un piegājis pie melnas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:
Atlantīda.
Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantīda, senatnes Teopompa Meropīda, Platona Atlantīda, Origena, Porfīra, Jamblika, d'Anvila, Malt-Brina un Humbolta noliegtais kontinents, par kura bojā eju zinām tikai no senām Posidonija, Plīnija, Amjena, Marselina, Tertuliāna, Engela, Šerera, Turnefora, Daverzaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visām neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad tā bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Āzijas un Lībijas, aiz Herkulesa stabiem, vareno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus! i
Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Time ja un Kri- tija dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.
Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem vecajiem Saisas pilsētā, kurai — pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta •— jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Šī visvecākā atēniešu pilsēta pastāvējusi deviņus gadu simteņus, iekāms to iekarojuši un pa pusei nopostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstījis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā Āfrika un Āzija, kopā ņemtas, — tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma grādam. Pat Ēģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret helēņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uznākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlantīda nogrimusi, tikai tās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Kanāriju un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.
Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nēmo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz vienu no šā nogrimušā kontinenta kalniem. Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metāla kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!
Ak, kāpēc man nebij pietiekami laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas līdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Āfriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkānisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jūras līmeņa. Šajā okeāna daļā mums zināmi daudzi vulkāni, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkāniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkānisku spēku varā. Un, kas zina, vai kādreiz tālā nākotnē vulkāniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas ugunī verdošās virsotnes virs Atlantijas okeāna līmeņa.
Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest' atmiņā visas šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nēmo, pret apsūnojušu akmens stabu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstāzē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antīko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās un mēģināt tās izprast!
Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna yj,rsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa majestātiskā varenībā vēlās augšup.
Šajā acumirklī mēness iespīda cauri ūdens masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pamāja man ar roku, lai es sekoju.
Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pār- ogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeāna līmeni.