X
ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES
20. februāra rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo kursu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc uz dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simt metru lielā dziļumā.
Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā aizvirtņi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šī nogrimušā kontinenta.
Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantīdas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem, bet pareizāk būtu sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis, no augu valsts minerālu valstī pārveidojušos koku nekustīgie, tumšie silueti rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ar ascīdijām, anemonēm un garām, spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lavas bluķi — kādreizējās briesmīgās vulkāniskās katastrofas liecinieki.
Kamēr gar mūsu acīm slīda šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Baljī uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantīdas jautājumu tā, lai par to nebūtu vairs ne mazāko šaubu. Bet Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; ēs drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa vienaldzībai pret šo jautājumu.
Patiešām viņa uzmanību galvenā kārtā saistīja daudzās pa logu redzamās zivis, un, kad Konsels nogrima savā klasifikācijas bezdibenī, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu ihtioloģiskajiem pētījumiem.
Vispār Atlantijas okeāna zivis neko daudz neatšķīrās no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ar ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa, dažādu sugu haizivis, starp tām piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trīsstūru rindā, tik zilganī- gas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas, tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām; dzel- tenbrūnās signotas ar mazām, pelēkām spurām, bez zobiem un mēles — viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.
No kaula zivīm Konsels atzīmēja maka iras melnīgsnējā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī; zivis spilgtās krāsās, Aristoteļa laikos tās sauca par «jūras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras viņām ar asām adatām galos; korifenas ar brūnu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās dora- das, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāšu mi ūdenī; un pēdīgi — zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpjveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.
Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantīdas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām starp pauguriem. Kad labirints kļuva ne- caurbraucams, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļū- mainajai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» akli klausīja stūrmaņa rokai.
Ap četriem pēcpusdienā ar pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties: tas kļuva akmeņaināks, ar konglomerātiem, bazalta, lavas un sēra gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju josla, un nebiju maldījies. Pēc «Nautila» gaitas dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķērsojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds kontinents, vai, mazākais, kāda no Kanāriju vai Zaļā raga salām. Varbūt ar nodomu vieta kartē nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantīdai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.
Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgājis uz savu kajīti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri saskatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacēlās virs ūdens. Cauri ūdens kristālam es saskatīju dažus zvaigznājus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zodiaka zvaigznes, kuras seko Orionam.
Es paliku ilgi pie iluminatora, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem, bet tad aizvirtņi noslēdzās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas stāvāko nogāzi. Kā īsti kuģis te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajītē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pamosties pēc dažām stundām.
Tomēr otrā rītā pulkstenis jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palūkojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nautils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.
Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai: tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Varbūt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie debesīm, un naktī arī nekad nav tik absolūta tumsa.