Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:
— Vai tas esat jūs, profesora kungs?
— Skat, kapteinis Nēmo! — es atsaucos. — Kur mes īsti atrodamies?
— Apakšzemē, profesora kungs.
— Apakšzemē! — es iesaucos. —- Un «Nautils» tomēr vēl brauc?
— Tas brauc vienmēr.
— Es vairs nekā nesaprotu.
— Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmierināts.
Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nēmo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju it kā nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies — tā kā atgaismotu caur apaļu caurumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā šī neskaidrā gaisma izdzisa.
Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis patlaban atradās, bij tikai augstu akmens sienu ieslēgts ezers, tā diametrs bij aptuveni divas jūdzes, tātad apkārtmērs bij sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā augstumā ar jūras virspusi — to rādīja arī manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeānu. Pret pakāji slīpās, augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu, apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru augstumā. Pašā augšā atvērās neliels, apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu — laikam no dienas gaismas tur augšā.
Iekams sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nēmo.
— Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
— Kāda izdzisuša vulkāna centrā, — kapteinis atbildēja, — vulkāna, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinājuma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagūnā pa dabisku kanālu, kas atrodas desmit metru zem jūras līmeņa. Še ir «Nautila» pastāvīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aizsargāta. Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aizsargātu kuģi pret visām vētras briesmām!
— Patiešām, kaptein Nēmo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā. Kas gan varētu iedomāties jūs meklēt vulkānu dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pamanīju atveri.
— Jā, tas ir vulkāna krāteris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.
— Bet kas tas īsti ir par vulkānu?
— Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.
— Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkāna krāteris?
— Nē, profesora kungs. Simt pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pieejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē, un pa tās izlokiem nav iespējams ne uzkāpt, ne nokāpt.
— Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.
— Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: nātrijs elementu piepildīšanai, ogles nātrija pagatavošanai un raktuves, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus: pārakmeņojušies un oglēs pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.
— Jūsu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?
— Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens tāpat kā Ņū- lcastles ogļraktuves. Skafandros ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām nātriju, dūmi, pa krāteri gaisā izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktīva vulkāna izskatu.
— Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?
— Nē, mazākais, šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu nātriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pēc tam mēs atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagūnu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.
Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajītes. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.
Tie abi iznāca uz klāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka, vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.
Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.
— Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.
— Es to nesaucu par zemi, — kanādietis atbildēja.
— Un pie tam mēs neesam uz zemes, bet gan apakš zemes.
Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina: gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkānisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka gabali. Visa šī izklaidus masa, vulkāna kvēlē pārklāta ar emalju, laistījās kuģa elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.