Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi — pa šīm gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa laukšpata un kvarca kristālu veidotiem stiklainiem iežiem.
Šā milzīgā dobuma vulkāniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.
— Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma līmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metāls krāsnī.
— Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica.
— Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplūduši ar rāmu ezera ūdeni?
— Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptūna uzvaru. Bet no tā laika ir pagājuši daudzi gadu simteņi, un pieplūdinātais vulkāns pārvērties par rāmu alu.
— Lieliski, — Neds Leiids ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.
— Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevarētu pa to šeit iekļūt.
— Un es vēl varu piebilst: ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkāns paliktu vulkāns. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.
Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiktu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un līdām uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicām visus kavēkļus.
Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas daba pārvērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomerātus un trahītus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonādēs, kuras atbalstīja milzīgās velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu arhitektonisku celtni. Starp bazalta kolonnām vijās slaidas, sastingušas, ar bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa krātera atveri spilgtāk ieplūdusi gaisma blāvi apspīda visus šos vulkāniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirduma iežus.
Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar minerālu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no sienas iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu dievkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi \ kas neattaisnoja savu nosaukumu, jo saules stari tiem nepiekļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur
' Saulei pievērstie (grieķu),
li' 29i un tur krizantēmas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēm. Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu patiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav!
Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:
— Ak, profesora kungs! Te ir bišu saime!
— Bišu saime? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.
— Jā gan, bišu saime, — kanādietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.
Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanāriju salās ir diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.
Saprotama lieta, ka kanādietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krājumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa šķiltavas dzirkstelītes, un viņš sāka apdū- mot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, dobumu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.
— Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.
— Pie joda! — Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!
— Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet tagad turpināsim mūsu ceļojumu.
No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas, kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.
Tajā brīdī mēs gājām apkārt robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie šā vulkāna iedzīvotāji. Plēsīgie putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi ar baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa.nogāzēm ātri skraidelēja garkājainās, skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanādieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot viņam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.