Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krāteris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkāns pacēlās pār okeāna līmeni tikai astoņi simti pēdu.
Pusstundu pēc kanādieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles — mazs, čemurains augs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas attiecas uz faunu, tad te ņudzēja tūkstošiem dažādu vēžveidīgo — omāri, vēži vientuļnieki, palemoni un neskaitāmi gliemeži.
Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs ar patiku izlai- dāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur ar vizlas putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nēmo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savus nātrija krājumus. Es domāju, ka tagad viņš tuvosies Eiropas un Amerikas krastiem, bet tur jau kanādietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.
Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda uz beigām kļuva arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij nekāda iemesla tam pretoties, tad ari aizmigu cietā miegā,
Tad mani pj.epeši iztrauca Konsela balss.
— Ātrāk! Ātrāk! — krietnais puisis kliedza.
-— Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.
— Mūs applūdina ūdens!
Es pietrūkos kājās. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā mēs nebijām moluski, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.
Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.
— Kas te atkal notiek? — Konsels vaicāja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?
— Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni. Tur, ārpusē, okeāna ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim uz «Nautilu» pārģērbties.
Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu ceļojumu apkārt ezeram un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut nātriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.
Tomēr kapteinis Nēmo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.
Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils» atstāja savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru — dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeāna līmeņa.
XI
SARGASU JŪRA
«Nautila» kurss nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nēmo ieturēja kursu tieši uz Āfrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties
Tajā dienā «Nautils» šķērsoja vienu no interesantākajām Atlantijas okeāna daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens Strāva, ko saucam par Golfa straumi. No Plo- rīdas pussalas tā plūst uz Spicbergenas salu. Uz 44° ziemeļu platuma straume sadalās divos zaros: galvenais plūst uz Īrijas un Norvēģijas krastiem, bet otrs, mazākais, pagriežas uz dienvidiem, uz Azoru salām, un no turienes, apskalojis Āfrikas krastus, loka līnijā pagriežas atpakaļ uz Antiļu salām.
Un šis otrais zars, labāk sakot, loka gredzens, ar saviem siltajiem ūdeņiem ietver to auksto, rāmo nekustīgā okeāna daļu, ko sauc par Sargasu jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeānā. Lielā okeāna siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.
Pareizi sakot, Sargasu jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantīdas plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes un fukusus Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.
Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusiem un ogu pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nēmo, negribēdams savu kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.
Sargasu nosaukums cēlies no spāniešu vārda «sargazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeogrāfija» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdensaugu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.
«Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus un sagrozīsim ūdeni, tad tie centīsies sanākt centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā Atlantijas okeāns ir «trauks», Golfa straume — plūstošais ūdens un Sargasu jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu koncentrēšanās.»
Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm: tur bij Andu vai Klinšu kalnos izgāzti koku stumbri, ko Amazone vai Misisipi ieskalojušas okeānā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja turēties virs ūdens.