Visu 22. februāra dienu mēs pavadījām Sargasu jūrā, ķur zivis, kas labprāt pārtiek 110 jūras augiem un vēžveidīgajiem, atrod sev bagātīgu barību. Otrā rītā okeāns atkal bij atguvis savu parasto izskatu.
No tā laika,, proti, no 23. februāra līdz 12.. martam, «Nautils» veselas divpadsmit dienas brauca uz dienvidiem zem okeāna virspuses, ar simt jūdžu ātrumu divdesmit četrās stundās. Acīm redzot, kapteinis Nēmo gribēja realizēt savu zemūdens ceļojumu, un es nešaubījos, ka, ap- braucis apkārt Horna ragam, viņš atkal atgriezīsies Klusā okeāna dienvidu ūdeņos.
Nedam Lendam tātad bij iemesls uztraukties. Šajās salu tukšajās jūrās viņam nebij nekādu izredžu uz bēgšanu. Nekādu izredžu pretoties kapteiņa Nēmo lēmumam. Atlika tikai padoties, bet, ko nevarēja panākt ar varu vai viltu, es cerēju sasniegt, pārliecinādams kapteini. Vai kapteinis Nēmo, pabeidzis šo braucienu, mūs neatbrīvos pret zvērestu nekad neizpaust viņa esamības noslēpumu? Pret goda vārdu, ko mēs, protams, turētu. Bet par šo delikāto jautājumu bij jārunā ar kapteini. Vai es šo jautājumu pratīšu pareizi nostādīt? Vai kapteinis jau pašā sākumā man nepateica, ka, lai saglabātu savas eksistences noslēpumu, viņš mūs uz visiem laikiem paturēs uz «Nautila»? Vai manu četru mēnešu klusēšanu viņš nevarēja iztulkot kā atzīšanos, ka esmu mierā ar savu stāvokli? Ja es tagad sāktu runāt ar viņu par tādiem jautājumiem, vai tas nevarēja modināt aizdomas un tikai kaitēt mūsu kādreiz varbūt labvēlīgām izredzēm? Es apsvēru šos jautājumus un beigās pateicu to arī Konselam, bet tas bij tāpat neziņā kā es. Vispār, lai gan es nemēdzu padoties grūtsirdībai, tomēr sapratu, ka diendienā zuda izredzes nokļūt Eiropā, jo kapteinis Nēmo brauca arvien tālāk uz Atlantijas okeāna dienvidiem.
Deviņpadsmit dienās, par kurām es minēju jau iepriekš, nekas sevišķs mūsu ceļojumā negadījās. Kapteini es redzēju tikai reti. Viņš strādāja. Bibliotēkā es bieži atradu atvērtas grāmatas, it īpaši dabzinātniskas. Savā apcerējumā par zemūdens noslēpumiem es atradu uz lapu malām viņa piezīmes, kuras dažkārt nesaskanēja ar manu teoriju un atziņām. Bet kapteinis Nēmo apmierinājās ar šīm piezīmēm un nestrīdējās ar mani. Dažreiz es dzirdēju viņa grūtsirdīgo spēli; tā bij dziļi izteiksmīga, bet viņš spēlēja tikai naktī, kad valdīja pilnīga tumsa un «Nautils» gulēja vientuļajā okeānā.
Šajā ceļojuma daļā dienās mēs pa lielākai tiesai braucām tikai virs jūras līmeņa. Jūra bij pilnīgi klaja. Retumis daži buru kuģi, vezdami Indijai kravu, aizbrauca Labās Cerības raga virzienā. Kādu dienu mūs vajāja vaļu mednieku kuģis, kas, bez šaubām, bij noturējis mūs par milzīgu un visai vērtīgu vali. Bet kapteinis Nēmo negribēja ļaut brašajiem jūrniekiem velti tērēt pūles un laiku un tāpēc izbeidza šīs medības, nonirdams zem ūdens. Šis starpgadījums, likās, ļoti ieinteresēja Nedu Leiidu. Man šķiet, es nemaldīšos, sacīdams, cik ļoti kanādietis nožēloja, ka šie zvejnieki ar savām harpūnām nespēja caururbt mūsu metāla vali.
Zivis, ko mēs ar Konselu šajā laikā novērojām, maz atšķīrās no citos platumos redzētajām. Te galvenokārt var minēt tās briesmīgās skrimšļu zivis, kuras sadalās trijās sugās un ne mazāk kā trīsdesmit divās pasugās: svītrainās haizivis, pieci metri garas, ar plakanām galvām, platākām par rumpi, ieapaļām astes spurām un septiņām melnām, gareniskām līdzteku svītrām pār muguru; tad pērļu haizivis pelnu pelēkā krāsā ar septiņām žaunu spraugām un vienu pašu spuru uz muguras gandrīz pašā ķermeņa vidū.
Redzējām arī tā sauktos jūras suņus — visrijīgākās jūras zivis.
Dienām ilgi mūs pavadīja graciozu un žirgtu delfīnu bari. Peldēdami bariņos pa pieci seši, tie kā vilki laukā kopīgi vajā savu medījumu. Delfīnu garums bij trīs metri, ķermenis augšpusē melns, apakšā sārts, ar sīkiem, retiem punktiņiem izraibots.
Un beigās Konsels vēl paspēja klasificēt lielu daudzumu lidojošo zivju. Bij ārkārtīgi pievilcīgi novērot, kā delfīni tās medīja, uzbrukdami ar apbrīnojamu noteiktību. Lai viņas lidoja kur lidodamas, lai lieca kādus lokus liekdamas pat virs «Nautila», no delfīnu atplestās rīkles izvairīties tām neizdevās. Tās bij triglas — milanas ar spīdošām mutēm, naktī tās kā ugunīgas svītras paziba gaisā un tad līdzīgi zvaigznēm sabira melnajā ūdenī.
Līdz 13. martam mūsu ceļojums norisinājās šādos apstākļos. Šajā dienā «Nautils» nodarbojās ar jūras dziļuma izmērīšanu, kas mani sevišķi interesēja.
Mēs bijām nobraukuši aptuveni trīspadsmit tūkstošus ljē no ceļojuma sākuma Klusajā okeānā. Patlaban atradāmies uz 45° 37' dienvidu platuma un 37° 53' rietumu garuma. Te bij tas apvidus, kur «Herolda» kapteinis De- nems ar četrpadsmit tūkstoš metru garu zondi nebij varējis aizsniegt dibenu. Tāpat tas nebij izdevies arī amerikāņu fregates «Kongress» leitnantam Pārķeram ar piecpadsmit tūkstoši metru garu zondi.
Kapteinis Nēmo bij nolēmis ar savu «Nautilu» nolaisties vislielākajā dziļumā, lai pārbaudītu visus šos mērījumus. Es sagatavojos pierakstīt šo mērījumu rezultātus. Salona iluminatoru aizvirtņi bij vaļā, kuģis veica nepieciešamos priekšdarbus viszemāko ūdens slāņu aizsniegšanai.
Pats par sevi saprotams, ka tik dziļi nonirt nebij iespējams ar piepildītu rezervuāru palīdzību. Varbūt tie nemaz nespētu pietiekami palielināt «Nautila» ūdens svaru. Bez tam, lai atkal paceltos virspusē, nepieciešams atsvabināties no liekā ūdens un sūkņi nebūtu pietiekami stipri pārveikt ārējo spiedienu.