Kapteinis Nēmo nolēma aizsniegt okeāna dibenu pa pietiekami slīpu diagonāllīniju leņķī pret «Nautila» ūdens- līniju. Tad ar vislielāko ātrumu iedarbināja skrūvi: tās četras lāpstiņas ar neaprakstāmu spēku sāka kult ūdeni.
No šā varenā dzinējspēka «Nautila» korpuss drebēja kā skanīga stīga un vienmērīgi grima ūdenī. Mēs ar kapteini Nēmo salonā vērojām manometru, kura rādītājs strauji noliecās. Drīz vien jau bijām cauri zivju visvairāk apdzīvotajai ūdens zonai. Dažas šo dzīvnieku sugas var dzīvot vienīgi jūras un upju virspusē, turpretim citas, gan mazākā daudzumā, mājo tikai lielākos dziļumos. Starp tām es novēroju heksanšas, sevišķu jūras suņu pasugu ar sešām žaunu spraugām, teleskopus ar milzīgām acīm, pelēkos malarmatus vai torasinus ar melnām krūšu spurām un bālgansārtām kaula krūšu bruņām un pēdīgi — tā saucamos «grenadierus», kuri dzīvo tūkstoš divi simti metru lielā dziļumā un iztur simt divdesmit atmosfēru lielu spiedienu.
Es apvaicājos kapteinim Nēmo, vai viņš novērojis zivis arī vēl lielākā dziļumā.
— Zivis gan reti, — viņš atbildēja. — Bet ko saka mūsdienu zinātne par šādiem jautājumiem?
— To, kapteiņa kungs, ka tuvāk okeāna dibenam augu valsts izbeidzas drīzāk nekā dzīvnieku. Mums ir zināms, ka tur, kur vēl var sastapt dzīvniekus, ūdensauga vairs nav neviena. Zināms, ka austeres un citi gliemji dzīvo divi tūkstoši metru dziļumā un ka pazīstamais polārjūru, pētnieks Maklintoks izvilcis dzīvu jūras zvaigzni no divi tūkstoši pieci simti metru liela dziļuma. Zināms, ka kara liskās flotes kuģa «Buldogs» ļaudis tādu pašu jūras zvaigzni izzvejojuši divi tūkstoši seši simti'asu —'tātad vairāk nekā Ijē dziļumā. Bet varbūt kapteinis Nēmo man pateiks to, kas zinātnei vēl nav pazīstams.
— Nē, profesora kungs, — kapteinis Nēmo atbildēja,
— es nebūšu tik nepieklājīgs. Tomēr vaicāšu jums — kā jūs izskaidrojat dzīvnieku iespēju mitināties tik lielos dziļumos?
— To es izskaidroju ar diviem iemesliem, — es atteicu. — Vispirms ar to, ka nevienāda sāļuma un blīvuma radītās vertikālās straumes ūdenī saceļ kustību, ar kuru pietiek primitīvo jūras liliju un jūras zvaigžņu dzīvībai.
— Tas — pareizi, — kapteinis apstiprināja.
— Un tālāk — skābeklis ir nepieciešams katras dzīvības uzturēšanai; mēs zinām, ka lielākā dziļumā šī viela nebūt nemazinās, bet gan vēl pieaug un ka apakšējo ūdeņu slāņu spiediens veicina tās koncentrāciju.
— Kā?! — kapteinis Nēmo iesaucās mazliet pārsteigts.
— Tad arī tas ir zināms! Jā, profesora kungs, labi, ka tas zināms, jo tā ir patiesība. Es vēl varu norādīt, ka zivju peldpūslī ir vairāk slāpekļa nekā skābekļa, kad tās nozvejo ūdens virspusē, un vairāk skābekļa nekā slāpekļa, ja tās izvelk no lielāka dziļuma. Tas pierāda jūsu atziņu pareizību. Bet nu turpināsim savus novērojumus.
Mani skatieni pavērsās uz manometru. Instruments rādīja seši tūkstoši metru lielu dziļumu. Jau veselu stundu mēs bijām nirušies lejup. Savu slīpo plātņu virzīts, «Nautils» grima joprojām. Tuksnesīgais ūdens klajums bij tik brīnišķīgi caurspīdīgs un dzidrs, ka to aprakstīt nemaz nav iespējams. Pēc stundas mēs bijām trīspadsmit tūkstoši metru, tas ir, trīs un ceturtdaļu Ijē dziļi, bet dibens vēl vienmēr nebij saskatāms.
Taču četrpadsmit tūkstoš metru dziļumā es sāku saskatīt melnas klinšu virsotnes paceļamies ūdenī. Šīs kalnu virsotnes varēja būt Himalaju vai Monblāna augstumā, pat vēl augstākas, un tāpēc bezdibeņu dziļums vēl vienmēr nebij aprēķināms.
Lai gan spiediens bij milzīgs, «Nautils» joprojām grima dziļāk. Es jutu, ka tērauda plāksnes dreb skrūvju savienojumu vietās, sijas izliecas lokā, starpsienas kņirkst, likās, salpna iluminatori sašķiebjas no ūdens spiediena. Spēcīgi būvētais kuģis, bez šaubām, padotos ūdens svaram, ja tas, pēc kapteiņa vārdiem, nebūtu tik izturīgs kā masīvs bluķis.
Šajās bezgala dziļajās klinšu spraugās es pamanīju vēl dažus gliemežus, serpulas un spinorbas, kā arī dažādas jūras zvaigžņu pasugas.
Bet drīz izzuda arī šie pēdējie dzīvnieki, un vairāk nekā trīs Ijē dziļumā «Nautils» pārbrauca zemūdens dzīvnieku valsts robežām, tāpat kā balons, gaisā paceldamies, paceļas pāri elpojamās atmosfēras slānim. Mēs bijām sasnieguši sešpadsmit tūkstoš metru jeb četri Ijē dziļumu, un «Nautila» sienām bij jāiztur tūkstoš seši simti atmosfēru spiediens jeb tūkstoš seši simti kilogramu uz katra tā virsmas kvadrātcentimetra.
— Kas par piedzīvojumu! — es iesaucos. — Braukt pa šiem dziļumiem, kur cilvēks vēl nekad nav nolaidies! Apskatiet, kapteiņa kungs, šīs lieliskās klintis, zemeslodes pēdējo slāni, šīs tuksnešainās alas, kur nekāda dzīvība vairs nav iespējama! Kādi neredzēti apvidi, un cik žēl, ka no tiem saglabāsim tikai neskaidras atmiņas.
— Varbūt jums patiktu, — kapteinis Nēmo vaicāja, — paņemt līdzi vairāk nekā tikai neskaidras atmiņas?
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teikt, ka nekas nav vieglāk kā paņemt līdzi fotogrāfisku uzņēmumu no šiem zemūdens apgabaliem.
Man neatlika laika pat izbrīnās saucienam par, šo jauno kapteiņa Nēmo priekšlikumu — uz viņa pavēli salonā tika ienests fotoaparāts. Salona iluminatoru aizvirtņi bij plaši vaļā, elektriskas gaismas apspīdētais ūdens klajums bij pārredzams pilnīgi skaidri. Nevienas ēnas, ne tā vismazākā traucējuma mūsu mākslīgajai gaismai. Visspilgtākais saules spožums nebūtu izdevīgāks fotografēšanai. Skrūves dzīts un virzītājplātņu turēts, «Nautils» palika nekustīgi stāvam. Aparāts tika pavērsts pret šo zemūdens apgabalu, un pēc dažiem acumirkļiem mums bij rokā lielisks uzņēmuma negatīvs.
Esmu uzglabājis šo uzņēmumu. Tajā redzamas pirmatnējās, saules gaismas nekad ifteapspīdētās klintis, zemūdens granīti visdziļākajā zemeslodes iedobumā, dziļās alas, izdobtās grēdas, nepārspējami skaidrās veidojuma līnijas ar smailām, melnām virsotnēm, it kā kāda flāmu mākslinieka gleznotas. Tālāk kalnāju apvārsnis ar brīnišķīgiem, viļņotiem izlokiem ainavas pakaļējā plānā. Es nespēju attēlot šīs gludās, spodrās, melnās klintis bez sūnām, bez mazākā plankumiņa, dīvaini veidotas un stingri novietotas uz smilkšu paklāja, kas laistījās elektrisko uguņu spožumā.