Bet, nobeidzis fotografēšanu, kapteinis Nēmo man teica:
— Laiks doties atpakaļ, profesora kungs. Nevar pārmērīgi izmantot šo situāciju un pakļaut «Nautilu» pārāk ilgi tādam spiedienam.
— Tad dosimies atpakaļ, — es teicu.
— Saturieties!
Es nepaguvu aptvert, kāpēc kapteinis Nēmo mani tā brīdina, kad jau biju nosviests zemē uz grīdas.
Pēc kapteiņa signāla skrūve bij apstādināta, plātnes pagrieztas vertikāli — un «Nautils» kā balons klajā gaisā zibeņātri šāvās augšup. Ar skaļu šalcienu tas šķēla ūdens masas. Nekādas detaļas tur vairs nebij saskatāmas. Četrās minūtēs tas noskrēja tās četras Ijē, kas to šķīra no okeāna virspuses, un kā lidojoša zivs, izniris virspusē, atkrita atpakaļ, uzšļakstīdams viļņus augstu jo augstu gaisā.
XII
KAŠALOTI UN VAĻI
Naktī no 13. uz 14. martu «Nautils» no jauna uzņēma kursu uz dienvidiem. Man šķita, ka uz Horna raga platuma grāda, apbraucis šo ragu, viņš griezīsies uz rietumiem, lai atkal dotos Klusajā okeānā un nobeigtu tur savu pasaules apceļojumu. Tomēr tas nenotika — kuģis turpināja joprojām savu ceļu uz dienvidiem. Uz kurieni tas īsti devās? Uz dienvidpolu? Tas nebūtu neprātīgi. Man sāka likties — kapteiņa pārgalvība pilnīgi attaisno Neda Lenda bažas.
Jau ilgāku laiku kanādietis man nekā vairs nestāstīja par saviem bēgšanas plāniem. Viņš bija kļuvis atturīgāks un klusāks. Es redzēju, ka šis ilgais ceļojums stipri nospiež viņu. Nomanīju, ka dusmas viņā aug ar katru dienu. Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās; es biju pastāvīgās rūpēs, ka viņš ar savu nevaldāmo dabu neizdara ko pārsteidzīgu.
14. martā viņš ar Konselu ienāca manā kajītē. Es apvaicājos, ko viņi vēlas.
, — Kaut ko pavaicāt, — kanādietis atbildēja.
— Runājiet, Ned.
— Kā jūs domājat, cik ļaužu ir uz «Nautila»?
Kapteini sastopot, acis tam tumši aizliesmojās.
— To es nevaru pateikt, draugs.
— Man šķiet, ka kuģa vadīšanai daudz cilvēku nav vajadzīgs.
— Patiešām, — es atbildēju, — ar tik teicamām mašīnām te jau pietiktu cilvēku desmit.
— Labi, — kanādietis noteica. — Kāpēc lai to būtu vairāk?
— Kāpēc? — es atkārtoju.
Es cieši paskatījos Nedā Lendā, kura nodomi nemaz nebij grūti uzminami.
— Tāpēc, ja ticu savai nojautai un kapteini Nēmo esmu pareizi sapratis, ka «Nautils» nav tikai vienkāršs kuģis, bet arī patvēruma vieta tiem, kuri, tāpat kā viņu kapteinis, sarāvuši visus sakarus ar zemi.
— Var jau būt, — Konsels iebilda, — bet galu galā «Nautilā» var tomēr ietilpt tikai zināms skaits cilvēku, un vai profesora kungs nevarētu uzzināt viņu vislielāko daudzumu?
— Kādā veidā, Konsel?
— Ar aprēķinu. Profesora kungam ir zināms kuģa tilpums, tātad arī tā gaisa daudzums. Ievērojot gaisa normu, kas katram cilvēkam nepieciešama elpošanai, un to, ka «Nautilam» ik pa divdesmit četrām stundām jāpaceļas virs ūdens …
Konsels aprāva savu teikumu, bet es noģidu it labi, kas viņam padomā.
— Es tevi saprotu, — es teicu, — bet šim viegli iespējamam aprēķinam tomēr nevarēs lāgā ticēt.
— Tas nav no svara, — Neds Lends ietiepīgi uzsvēra.
— Aprēķins būs šāds, — es teicu. — Viens cilvēks patērē stundā tik daudz skābekļa, cik tā ir simt litros gaisa, jeb divdesmit četrās stundās tik daudz, cik skābekļa ir divi tūkstoši četri simti litros, Tātad jāuzzina, cik reižu divi tūkstoši četri simti litru ietilpst «Nautilā».
— Pilnīgi pareizi, — Konsels piebilda.
— Ja «Nautila» tilpums ir pusotra tūkstoša tonnu, bet katrā tonnā tūkstoš litru gaisa, tad «Nautilā» ietilpst pavisam viens miljons pieci simti tūkstoši litru gaisa, un, ja tos izdalām uz divi tūkstoši četri simti…
Es steigā parēķināju ar zīmuli.
— … tad iznāk seši simti divdesmit pieci. Tas nozīmē, ka gaisa, kas ietilpst «Nautilā», pilnīgi pietiek seši simti divdesmit pieciem cilvēkiem divdesmit četru stundu laikā.
— Seši simti divdesmit pieciem! — Neds atkārtoja.
— Bet ticiet man, — es vēl piebildu, — ka mēs, pasažieri, kopā ar matrožiem un virsniekiem nebūsim vairāk kā tikai desmitā daļa no šā skaita.
— Trim cilvēkiem tas tomēr par daudz! — Konsels nomurmināja.
— Tātad, mīļais Ned, varu jums tikai ieteikt paciesties.
— Un ne tikai paciesties, — Konsels piebilda, — bet pat padoties.
Konsels bij pateicis pareizo vārdu.
— Tomēr galu galā, — es turpināju, — kapteinis Nēmo nevar mūžam braukt tikai uz dienvidiem. Viņam būs jāapstājas vismaz pie ledus kalniem un no turienes jāgriežas atpakaļ civilizētās pasaules jūrās. Tad arī būs īstais laiks atkal padomāt par Neda Lenda projektiem.
Kanādietis pārbrauca ar plaukstu pār seju, pašūpoja galvu un, nekā vairāk neteicis, aizgāja.
— Lai profesora kungs atļauj man pateikt, ko esmu novērojis, — Konsels ierunājās. — Nabaga Neds nemitīgi dļomā par to, kas nav iespējams. Vienmēr viņam prātā bijušie laiki. Viņš ilgojas pēc visa tā, kas mums še liegts. Vecās atmiņas nomāc to un uzbudina. To jau var arī saprast. Ko tad viņš še lai dara? Itin nekā. Viņš nav zinātnieks kā profesora kungs, jūras brīnumi viņu nesaista tā kā mūs. Viņš būtu gatavs riskēt ar visu, lai tikai varētu nokļūt kādā savas dzimtās pilsētas krodziņā.