Viegli saprotams, ka brīvai un aktīvai dzīvei pieradušam kanādietim bezdarbs un vientulība uz kuģa likās nepanesami. Reti te gadījās tādi notikumi, kas viņu varēja valdzināt. Tomēr tajā dienā kāds notikums viņā modināja skaisto harpūnista dienu atmiņas.
Ap pulksten vienpadsmitiem rītā «Nautils», braukādams virs ūdens, iekļuva vaļu barā. Šī satikšanās mani nemaz nepārsteidza, jo es jau zināju, ka neatlaidīgi vajātie vaļi meklē patvērumu augsto platuma grādu ūdeņos.
Valim ir visai liela nozīme jūrnieku dzīvē un ģeogrāfiskajos atklājumos. Vaļi, aizvilinādami sev līdzi vispirms baskus, tad astūriešus, vēlāk angļus un holandiešus, tos norūdījuši pret okeānā draudošajām briesmām un aizveduši arvien tālāk un tālāk no vienas okeāna malas līdz otrai,
«Nautils» iekļuva vaļu barā.
Jūra bij gluži rāma, mēs sēdējām uz «Nautila» klāja; šajos apvidos patlaban valdīja oktobris ar jaukām rudens dienām. Kanādietis nebij maldījies, sazīmēdams kādu vali apvārsnī pret austrumu pusi. Uzmanīgi lūkodamies, viņš bij saskatījis kādu melnu muguru paceļamies no ūdens un atkal ienirstam piecas jūdzes attālu no «Nautila».
— Ak! — Neds Lends iesaucās. — Ja es patlaban būtu uz vaļu mednieku kuģa — kādu prieku man sagādātu šī satikšanās! Tas ir ļoti liels dzīvnieks. Paraugieties, ar kādu spēku tā nāsis šļāc augšup gaisa un garaiņu strūklas! Velns lai parauj! Kāpēc es esmu piekalts pie šā dzelzs gabala!
— Kā, Ned? — es ievaicājos. — Vai tad jūs vēl neesat atmetis savas vecās zvejnieka paražas?
— Vai jūs domājat, profesora kungs, ka vaļu mednieks kādreiz var aizmirst savu amatu? Vai iespējams aizmirst tādu medību pārdzīvojumus?
— Vai šajās jūrās jūs nekad neesat medījis, Ned?
— Nekad, profesora kungs. Tikai ziemeļu jūrās — un tur visvairāk Beringa un Devisa šaurumos.
— Tātad dienvidu jūru vaļi jums nav pazīstami. Līdz šim jūs esat medījis tikai ziemeļu vaļus, bet tie neuzdrošinās doties ekvatora joslas siltajos ūdeņos.
— Ak, profesora kungs, ko jūs man stāstāt! — kanādietis atsaucās diezgan neticīgi.
— Stāstu patiesību.
— Ko niekus! Kad es jums saku, es pats sešdesmit piektajā gadā, tas ir, pirms divarpus gadiem, pie Gren- landes nomedīju vali, kuiam sānos rēgojās Beringa jūras zvejnieku harpūna. Sakiet man — kā Amerikas rietumu piekrastē ievainotu vali būtu iespējams nomedīt Amerikas austrumu piekrastē, ja tas, vai nu no Horna, vai Labās Cerības raga dodoties, nebūtu pārpeldējis ekvatora ūdeņus?
— Es domāju tāpat kā draugs Neds, — Konsels iebilda, — un gaidu, ko profesora kungs uz to atbildēs.
i — Profesora kungs jums, mīļie draugi, atbildēs, ka vaļi lokalizējas un zināmas sugas apdzīvo zināmas jūras, kuras tās nekad neatstāj. Un, ja kāds no šiem dzīvniekiem no Beringa jūras varējis nokļūt Devisa šaurumā,1 tad tikai tāpēc, ka ir kāda^ izeja no vienas jūras otrā — vai nu gar Amerikas, vai Āzijas krastiem.
— Jūs gribat, lai jums ticu? — kanādietis jautāja, vienu aci piemiedzis.
— Profesora kungam jātic, — KonseJ.s teica.
— Tātad, — kanādietis atsāka, — ja es šejienes jūrās neesmu medījis, tad man arī to vaļi būtu nepazīstami?
— Es jums jau teicu, Ned.
— Jo vairāk iemesla ar tiem iepazīties, — Konsels piebilda.
— Skatieties! Skatieties! — kanādietis uztraukts iesaucās..— Viņš tuvojas mums! Viņš nāk tieši šurp! Viņš par mani ņirgājas! Viņš zina, ka es neko nevaru pret. to iesākt!
Neds piecirta kāju. Viņa roka trīcēja, vēcinādama iedomātu harpūnu.
— Vai šie vaļi ir tikpat lieli kā ziemeļu jūrās? — viņš vaicāja.
-— Gandrīz tikpat, Ned.
— Esmu redzējis lielus vaļus, profesora kungs, vaļus, kuri bij līdz simt pēdu gari. Man ir gadījies dzirdēt, ka pie Aleutu salām esot pat simt piecdesmit pēdu gari.
— Tas nu gan liekas pārspīlēts, — es atteicu. — Šie dzīvnieki pieder pie vaļu sugas, viņiem ir muguras spuras, un, tāpat kā kašaloti, tie ir mazāki nekā īstie vaļi.
— Ak! — kanādietis atkal iesaucās, acis no okeāna nenovērsis. — Viņš tuvojas! Drīz viņš būs «Nautilam» pavisam klāt!
Neds Lends vairs nedzirdēja. Viņš pat neklausījās. Valis nāca arvien tuvāk. Kanādietis to ar acīm vai apēda.
— Ak! — viņš iekliedzās. — Tur nav viens valis vien, tur ir desmit, divdesmit — vesels bars! Un nekā nevar iesākt! Jāsēd saistītām rokām un kājām!
— Bet, draugs Ned, — Konsels ieminējās, — kāpēc gan nepalūgt kapteinim Nēmo atļauj u viņus pamedīt? …
Konsels vēl nebija pabeidzis savu teikumu, kad Neds Lends jau traucās pa lūku lejup un aizskrēja uzmeklēt kapteini. Pēc dažiem acumirkļiem abi iznāca uz klāja.
Kapteinis Nēmo lūkojās vaļos, kuri rotaļājās ūdenī apmēram jūdzi attālu no «Nautila».
Tie ir dienvidjūru vaļi, — viņš teica. — Vesela bagātība kādai mednieku flotei.
— Kā būtu, kapteiņa kungs, — Neds Lends jautāja, — vai jūs neatļautu man drusku pamedīt — ja ne vairāk, tad kaut lai neaizmirstu veco harpūnista amatu?
— Kāpēc? — kapteinis Nēmo atbildēja. — Medīt vienīgi tādēļ, lai nonāvētu? Mums uz kuģa vaļu tauki nemaz nav vajadzīgi.
— Tomēr Sarkanajā jūrā, — kanādietis tielējās, — jūs atļāvāt mums nomedīt dugongu.
— Toreiz mēs tur ieguvām svaigu gaļu maniem kuģa ļaudīm. Te būtu medības tikai tādēļ, lai nogalinātu. Es zinu, ka cilvēkam uz to tiesības, bet neatzīstu tādu mežonīgu laika kavēkli. Nonāvēdami dienvidu vali, labsirdīgu un nekaitīgu dzīvnieku, jūsu amata biedri, meistar Lend, dara sliktu darbu. Tā viņi jau pavisam iznīdējuši visu dzīvo radību Bafina jūras līcī un nu grib iznīdēt veselu derīgu dzīvnieku sugu. Lieciet jel mierā šos nelaimīgos vaļus! Tiem jau arī bez jums diezgan dabisko ienaidnieku — kašalotu, zobenzivju un zāģa zivju.