— Jūs? — Māra izliekas pārsteigta.
— Kāda patīkama nejaušība! — Purvītis laipni pasmaida un iedarbina motoru. — Tieši šodien biju nodomājis aizbraukt pie jums…
Vai atcerējāties ko jaunu par zādzības apstākļiem?… Starp citu, kas jums toreiz bija par pasažieri, kad piebraucāt pie kafejnīcas? — Lūk, jautājums, kas Māru patlaban visvairāk satrauc. Ja izrādīsies, ka jau tobrīd skaitītājs bijis pagriezts uz «kasi», sabruks arī jaunā hipotēze.
— Es taču neesmu slepkava. Tādā miglā vest pasažierus… Gribēju jums tikai pateikties, ka tik ātri atradāt manu mašīnu.
Bet Māru vairs nevar izsist no sliedēm. Viņa atkal ir sagatavojusi Purvītim lamatas:
— Laikam izjaucu jums atvaļinājumu?
— Kur nu, es bez darba nevaru dzīvot. Paciemojos dažas dienas uz laukiem, un pietiek… — Ieraudzījis tālruņa automātu, Purvītis taisās apstādināt mašīnu. — Vienu mirklītī, piezvanīšu draudzenei, lai mani negaida.
— Kāpēc? Jūs taču droši vien vēl neesat tikušies, — Māra šoferi aiztur. — Paņemsim viņu līdzi pa ceļam!
* * *
Kad taksometrs apstājas, Māra atrauj skatienu no Purvīša cimdotajām rokam, kas laiski guļ uz stūres, un palūkojas pa logu. Viņi ir piebraukuši pie frizētavas.
Māra izņem no somiņas spoguli un sakārto matus. Tad viņa pieliecas, lai paceltu zemē noslīdējušo somiņu, bet Purvītis pagūst aizsteigties priekšā. Kad Māra atliecas, mašīnā jau sēž Purvīša draudzene.
— Sveiks, Leon!… Cik jauki, ka esi atbraucis… Paklau, kad tu man beidzot atdosi laikrakstu ar rudens modēm, nu, to pašu, kur rakstīts par mūsu vitafānu?…
— Gan jau, — Purvītis nīgri atbild.
Irēne apvainoti uzmet lupu:
— Ja jau man jāaizbāž mute, tad ar cigareti… Vai jums ir ko uzsmēķēt? — viņa uzruna Māru.
Māra sniedzas pēc Purvīša cigarešu etvijas, kas glabājas atvērtajā cimdu nodalījumā.
Purvītis pasmaida:
— Veca forma ar jaunu saturu. Kopš diviem mēnešiem.
Viņš atver etviju. Tajā ir nevis cigaretes, bet Purvīša vadītāja tiesības.
Mašīna apstājas. Irēne gatavojas izkāpt. Tai pašā mirklī Purvītis ar automātisku kustību pagriež skaitītāja pārslēdzēju. Lodziņā izlec burts «K».
— Piedodiet, pārslēdzu uz kasi, — viņš atvainojas. — Pavisam aizmirsu, ka brauksit tālāk.
Bet arī Māra pēkšņi nolemj izkāpt. Viņa ir uzzinājusi vairāk, nekā bija cerējusi.
* * *
Naktī Māras istabā pa logu iespīd reklāmas ugunis un to atblāzma gulst uz grīdas. Reklāmai ir divi raksti — burti un zīmējums, kas nomaina viens otru.
Māra guļ uz tahtas un, izklaidīgi grozīdama portatīvā uztvērēja slēdzi, raugās gaismas rotaļā. Miegā klusītiņām smilkst Floksītis, kas izstiepies blakām. Māras iztēlē plankumi iegūst citus apveidus.
«Kad Purvītis piebrauc pie kafejnīcas,» meitene skaļi domā, un viņai liekas, ka tā redz Purvīša taksometru piebraucam pie kafejnīcas. Pat miglā var saskatīt, ka mašīnā pasažieru nav. Un, lūk, secinājums: uz grīdas iegaismojas skaitītājs, kura lodziņā redzamas nulles.
«Kad atradām taksometru zem mūsu brezenta…» viņa skaļi risina domu tālāk un iztēle atkal atrodas pagalmā, kur Grigasts un Cencipers, pārmeklējot taksometru, apskata skaitītāju, kas atzīmējis brauciena maksu. Kā tas varēja notikt?
Parādās cimdota roka un pagriež slēdzi. Skaitītājs ar nullēm izdziest, līdzās uzliesmo cits skaitītājs, kurā lasāma summa: 1 rublis 60 kapeikas — un burts «K».
«Piedodiet, pārslēdzu uz kasi,» tumsā skan Purvīša balss.
Un atkal skaitītājs ar nullēm, cimdotās rokas kustība, skaitītājs ar summu un burtu «K». Atkal un atkal tai pašā secībā.
Gaismas rotaļa kļūst arvien straujāka, viss sagriežas vērpetē. Māra aizver acis un domās mēģina rekonstruēt notikumu secību.
Migla. Pie nama Krastmalas ielā 1 piebrauc tikko saskatāma mašīna. Šoferis izslēdz ugunis, mašīnas apveidi izplūst. Parādās cilvēkam līdzīga ēna. Pēc brīža atveras vārti, mašīna uzmanīgi iebrauc pagalmā. Gaiši ir tikai daži logi, bet to gaisma neaizsniedz zemi. Balkoni izskatās kā drūmas klintis. Šoferis ar ierastu kustību pārslēdz skaitītāju uz «kasi». Četras rokas paceļ brezentu, apmaina mašīnas. Vārti aizveras. «Volga» lēnām attālinās.
— Velns, liekas, pārslēdzu skaitītāju uz kasi, — saka šoferis, kuram ir Purvīša balss. — Vajadzētu griezties atpakaļ, — pēc brīža viņš nedroši ieminas.
— Tāda nieka dēļ? — cita balss ironiski iebilst. — Tu laikam domā, ka milicijā sēž ģēniji? Skuķis ar leitnanta uzplečiem, liela muiža!
Šoferis atmet ar roku, kāpina gaitu un ieslēdz starmešus. To gaismā iznirst liela ēka — Farmaceitiskais institūts.
Miglā sāk riet suns.
…Māru uzmodina skaļa riešana. Floksītis dusmojas uz modinātājpulksteni, kas patlaban beidz šķindēt. Logā iespīd dienas gaisma.
— Labrīt, Floksīt! — Māra tīksmi izstaipās un izslēdz uztvērēju. — Vai zini, ko saka mans priekšnieks? «Galvenais ir rūpīga apstākļu noskaidrošana.» Bet izmeklētājs bez fantāzijas ir kā skaitītājs bez taksometra.
Floksītis piekrizdams luncina asti.
— Tu esi muļķis un pielīdējs. Arī skaitītājs vajadzīgs… Noskaidrosim, pārbaudīsim, vēlreiz pārbaudīsim!
* * *
Leju ģimene sēž pie brokastu galda. Māte izņem Mārai no rokas maizes šķēli un pati uzziež biezu kārtu sviesta.
— Kad es vēl strādāju par autobusu kontrolieri…— saka Cencipers, kas sēž uz krēsla malas.
— Varbūt arī jums tasīti kafijas? — Māras māte viņu pārtrauc. — Droši, tā nav dabiskā…