— Paldies, es atnācu dienesta darīšanās… Redzat, — viņš lepni uzrunā Māru, — pēc rūpīgas apstākļu noskaidrošanas, — pašam negribot, Cencipers atdarina majora Grigasta runas veidu, — esmu atklajis personu, kas regulāri apraksta mūsu nama izkārtni.
— Jums ir neapšaubāmas spējas, — Māra saka ar pilnu muti.
Cencipers galanti palokās:'
— Jūsu priekšnieks domā tāpat un tālab ieteicis mani sabiedriskā autoinspektora goda amatam… Šī persona nav neviens cits kā kaimiņu Gusts!
— Vai tiešām? — Māra, kā spēdama, notēlo pārsteigumu. Viņai ļoti negribas sagādāt mazajam nebēdnim nepatikšanas. — Bet vai neesat arī ievērojis, ka labā roka viņam jau kopš divām dienām pārsieta?
— Lūk! — Cencipers paceļ pirkstu gaisā. — Tas ir mans galvenais pierādījums! Jau divas dienas neviens nav notriepis mūsu izkārtni.
— Varbūt īstais noziedznieks grib novirzīt izmeklēšanu uz nepareiza ceļa. Diezgan parasts paņēmiens, lai maldinātu izmeklētāju, — Māra vēl nepadodas.
Bet Cencipers neatzīst nekādus iebildumus.
— Tad nu es gribēju konsultēties, kādus likumīgus soļus… Jūs kā milicijas kriminālnodaļas operatīvā darbiniece… nākamais vārds iestrēdz Cenciperam kaklā. — Tūkstošreiz atvainojos, jūs taču man piekodinājāt…
Māra ierauj Cenciperu savā istabā, bet ir jau par vēlu.
— Georg, vai tu dzirdi?! — māte vaimanā. — Māra strādā kriminālnodaļā, kur darīšana ar bandītiem! Cik tur vajag, lai viņu nosistu… Georg, kāpēc tu nekā nesaki?
Tēvam pārsteigumā izkrīt avīze no rokām.
— Kāpēc tad viņa mums stāstīja, ka strādājot arhīvā? — viņš brīnās. Piepeši vecais vīrs pasviež avīzi gaisā un sajūsmināts sauc: — To es saprotu! Kaujas postenī! Mūsu ģimenē visi…
Bet, Georg, padomā, viņa vēl ir bērns!
— Kaunies, Berta! Atceries, kada tu pati biji… Pag, pag, tūlīt nolasīšu priekšā, — viņš pieiet pie galda un ātri sameklē attiecīgo manuskripta lappusi. Uzliek acenes un svinīgi noskandē: — Biju jau atvadījies no dzīves. Šai mirklī Berta, kurai toreiz bija tikai astoņpadsmit gadu, izņēma no groza paslēpto pistoli un, pirms baltgvardi paguva attapties…
Klausoties mātes sadrūmusī seja apskaidrojas, tajā uzzibsnī pārgalvīgs saules stars.
— Tu vienmēr kaut ko izgudro, — viņa protestē. — Pirmkārt, pistole bija paslēpta manā uzrocī, otrkārt, man toreiz bija tikai septiņpadsmitarpus…
Māras pavadīts, no otras istabas atgriežas Cencipers. Viņš pēkšņi izskatās jauneklīgs un enerģijas pilns.
— Tiks izdarīts!
Atsveicinājies no Māras vecākiem, Cencipers dodas uz durvīm, pusceļā pagriežas un vēlreiz apliecina:
— Vakarā ziņošu par rezultātiem!
— Kas tad nu atkal? — uztraucas Māras māte.
— Dienesta noslēpums, — svinīgi saka Cencipers.
* * *
Māra apmetusies pie tā paša galdiņa, kur sēdēja kopā ar Grigastu. Saldējuma kafejnīca ir tukša, rietošās saules stari zīmē starp galdiem gaišus celiņus. Bufetes pārzine lasa dzejoļus un laiku pa laikam uzmet pārmetuma pilnu skatienu apmeklētājai, kas negrib saprast, ka jau sen laiks kafejnīcu slēgt.
Māra nav pat pieskārusies saldējumam, kas lēnām kūst metāla kausā. Nepacietīgi raudzīdamās durvju virzienā, viņa izklaidīgi šķirsta savu kladi.
Zīmējums tagad aizpilda divas lappuses. Tajā redzams gan Mežulis, gan Irēne, gan Purvītis; taksometrs un tam blakus «Volga» 75-00 LAK, kas brauc pa ceļu, kura galā rakstīts: Užgoroda. Netrūkst arī jautājuma zīmes, kas it kā izsaka Māras šaubas.
Beidzot Cencipers ierodas. No viņa sejas izteiksmes jau iztālēm redzams, ka uzdevums paveikts godam.
— Jums bija taisnība! Kad es vēl strādāju par…
— Biedri Cenciper! — Māra lūdz.
— Labi, labi. Pārbaudīju jusu aizdomas pieaicināta liecinieka klātbūtnē. Tiesā tāds laikam gan nevarētu liecināt, neatbilst ne vecums, ne reputācija, bet šajā gadījumā viņš lieti noderēja…
— Nekā vairs nesaprotu, — Māra ir tuvu izmisumam un jau nožēlo, ka tik svarīgu jautājumu uzticējusi tādam haotiskam cilvēkam.
— Mūsu operācijā iesaistīju… — Cencipers sastomās. — Nu, paņēmu līdzi mazo Gustu. Sagaidījām Purvīša taksometru un braucām. Pēkšņi es viņam uzsaucu: «Brītiņu apturiet, izlaidīšu zēnu laukā!» Un Purvītis tiešām pārslēdza skaitītāju uz «kasi», kaut gan bija pilnīgi skaidrs, ka pats braukšu tālāk.
Māra ir gatava mesties Cenciperam ap kaklu un izlūgties piedošanu par to, ka domās viņu apvainojusi. Bet tūdaļ meitene saprot, ka Cencipera novērojums vēl neko nepierāda. Jāpārliecinās, ka tā nav sagadīšanās.
— Un kā rīkojas Mežulis?
— Mierīgi ļāva Gustam izkāpt un brauca tālāk. Mēs šo izmeklēšanas eksperimentu veicām vēl trijos taksometros, iztērēju divus rubļus divdesmit, bet neviens šoferis nepārslēdza skaitītāju uz «kasi».
— Paldies! — izjusti saka Māra un sniedzas pēc rokas somiņas.
— Nevajag! — Cencipers atgaiņājas. — Cīnīties pret noziedzību tagad ir mans goda pienākums… Un vēl, lūdzu atvainot, man jābrauc pakaļ Gustam, ko pēdējo reizi izsēdināju no mašīnas Pārdaugavā, — viņš pēkšņi kļūst nevaļīgs. — Drīz pavisam satumsīs, zēnam var samesties bail.
Māra pasmaida — Gusts gan nav no bailīgajiem. Un tūdaļ viņai iešaujas prātā, kā pateikties zēnam par palīdzību.
Samaksājusi par saldējumu, Māra steidzas uz mājām. Iekams ieiet sētā, viņa pārliecinās, ka tuvumā neviena nav, izņem no kabatas krītu un, cenzdamās atdarināt Gusta skolniecisko rokrakstu, velk pāri izkārtnei ķeburainus burtus. Tad žigli manās projām — tā tikai trūkst, ka šādā izdarībā pieķertu milicijas darbinieci!
Pēc tam Māra ilgi sēž krastmalas apstādījumos. Garām plūst ļaužu straume, savus ūdeņus uz juras pusi veļ Daugava, tumsā spīguļo kuģu gaitas ugunis, zibšņo bāciņu signāli, sasaucas sirēnu pūtieni. Māra tam nepievērš uzmanību — viņa ir ieslīgusi pārdomās. Atkal un atkal meitene pārcilā faktus, savirknē tos argumentu ķēdē. Beidzot šķiet, ka pat Grigasta analītiskais prāts tajā neatrastu neviena robiņa. Un nu viņa vairs negrib zaudēt ne mirkli - sameklējusi somiņā divas kapeikas, Māra skriešus dodas uz tuvāko tālruņa automātu un zvana priekšniekam uz mājām.