Arī tagad plašajā telpā valda rosība. Iegrimuši domās, divi seržanti cīnās par uzvaru kārtējā šaha partijā. Apkrāvis galdu ar biezām grāmatām, neklātienes students kaut ko cītīgi raksta burtnīcā. Viņš grib aizpīpēt, bet, uzrāvis sērkociņu, ierauga plakātu «Pie mums nesmēķē!». Tad pieceļas, pieiet pie sienas, noņem kartona gabalu un, salocījis to kā pelnutrauku, mierīgi aizkūpina cigareti.
Bibliotekāre neko nepamana. Uzlikusi butaforiski lielas raga acenes, meitene iepazīstas ar nupat saņemtu sūtījumu. Pēkšņi viņa paceļ pelēkos vākos iesietu grāmatu un sauc kā vairāksolīšanā:
— Jaunā izmeklētāja rokasgrāmata!
Lasītājos viņpus letes šis paziņojums nerada sevišķu sajusmu. Viens nicīgi pasmīn, otrs saviebjas, trešais atmet ar roku. Atsaucas vienīgi satiksmes regulēšanas dienesta staršina, kuru kuplās bārdas un nepielūdzamās bardzības dēļ pazīst visi pilsētas šoferi.
— Man labāk par mīlestību! To paglabā Anniņai, viņai patīk lasīt par slepkavībām.
Mārai ienākot, staršina smaidīdams dodas viņai pretī.
— A, Māra, tieši laikā! Mums vēl jāizspēlē turnīra partija.
Māra neatbild. Liekas, viņa nekā nedzird un nekā neredz. Liekas pat, ka viņa joprojām nav atkopusies no Mežuļa dzīvoklī saņemtā trieciena. Rakstāmgaldā atrastais Buda, protams, pārliecinās Grigastu, ka Herberts iejaukts vitafāna zādzībā. Kā tad citādi! Arī viņa tā domātu, ja vien nepazītu Herbertu…
Apsēdusies majora krēslā, Māra noliek uz galda mazo ziloņkaula galviņu. Tā smaida savu nevainīgo bērna smaidu. Bet Mārai šis smaids nepielīp. Viņas seja paliek drūma, nomākta, bezcerīgā izteiksmē sastingusi. Beidzot viņa nopūšas un atkal noglabā galviņu kabatā — nav vērts atsākt neauglīgos minējumus!… Labāk mēģināt turēties pie faktiem. Viņa atšķir savu kladi un tūdaļ ierauga pēdējo ierakstu: «Zaharova iela 7, dz. 31.»
— Kur atrodas Zaharova iela?
Iespējams, ka Māra to vaicājusi pati sev, bet visi pagriež galvas uz viņas pusi.
Šaha spēlētāji parausta plecus un atkal pievēršas partijai.
— Pirmā dzirdēšana, — saka neklātnieks un aizdedzina jaunu cigareti.
Šoreiz bibliotekāre to ievēro. Pametusi grāmatas un katalogus, viņa dodas strostēt kārtības pārkāpēju.
Parakņājies planšetē, slaršina atver Rīgas pilsētas izziņu grāmatiņu un pieiet pie Māras.
— Tā jau domāju, ka jūs kaut ko jaucat, — viņa balsī skan gandarījums. — Tādas ielas Rīgā nav!
— Nekur nav, nekur nav… — murmina Māra, piespiedusi pieri pie loga rūts. Lejā plešas pilsētas ielas: bet Māra tām nepievērš uzmanību. Viņas prātu patlaban nodarbina iela, kuras Rīgā nav. — Nē, kaut kur tai jābūt! Un tur dzīvo cilvēks, kas raksta Mežulim vēstules… Zaharova iela, Zaharova iela… — Māras iztēlē iznirst dažādu pilsētu plāni. Maskava, Ļeņingrada, Kijeva. Ielu ir bezgala daudz, un nosaukumu vietā visur jautājuma zīmes. Viņa enerģiski papurina galvu, atvairīdama uzmācīgās vīzijas. — Nē, adrese rakstīta ar latīņu burtiem. Zaharova iela… Kas tas par Zaharovu?
— Ņina, iedod man enciklopēdiju! — Māra lūdz bibliotekārei. — Lielo, burtu «Z»!
Bibliotekāre pieslien kāpnes, uzrāpjas līdz augšējam plauktam un atšķir biezo sējumu.
— Ko tu iesāksi ar Nikolaja Pirmā galma padomnieku? — viņa jautā.
— Kā, vai tad citu Zaharovu nav? — Māra ir vīlusies.
— Veseli trīs. Varu piedāvāt Arhangeļskas mākslinieku Ipolītu Zaharovu, Aizkarpatu partizāņu komisāru Petro Zaharovu, Sibīrijas ceļotāju Semjonu Zaharovu. Diemžēl par brūtgānu neder neviens…
Māra pat nepasmaida. Domās viņa jau atrodas kaut kur tālu prom no šīs telpas.
* * *
Leju ģimeni pārņēmis liels uztraukums — jau vairāk nekā diennakti Māra nav rādījusies mājās. Paēda pusdienas, teicās aizejam uz darbu un pazuda. Vēlu vakarā gan piezvanīja, ka aizkavēšoties, bet kopš tā brīža — ne vēsts.
Sākumā Georgs Leja mēģināja mierināt sievu — operatīvā darbā viss kas varot atgadīties, nu, piemēram, izbraukums uz lauku mājām, kur nav tālruņa. Bet rīta pusē arī viņš kļuva nemierīgs. Galu galā nav taču vairs kara laiki, kad var pārtrūkt sakari.
Brokastīs sieva neko neēda, viņš pats pēc negulētās nakts izdzēra divas glāzes stipras pupiņu kafijas. Citkārt Berta būtu skaļi protestējusi, pierādījusi, ka tā nedrīkst bendēt sirdi, bet tagad viņa klusēja. Un tas veco Leju uztrauca visvairāk. Kaut kas jādara! Nogaidījis vēl vienu mokoši garu stundu, viņš nolēma rīkoties.
Un, lūk, Georgs Leja stāv pie tālruņa. Lielajā atzveltnes krēslā pusguļus atlaidusies Māras māte. Viņas seja iekritusi, acis aizvērtas, uz pieres uzlikts mitrs dvielis. Viņai pie kājām, žēli smilkstēdams, glaužas Floksītis. Ik pēc brīža atskatīdamies uz sievu, Georgs Leja bargi saka:
— Grigast, zvanu jums sievas uzdevumā. Mēs uztraucamies… Kur jūs likāt Māru?
Majora Grigasta pārsteigums ir neliekuļots. Padzirdējis, ka Māra nav pārradusies mājās ne vakar, ne šorīt, viņš pirmajā brīdī pat nespēj iedomāties, kur viņa palikusi. Visloģiskākais izskaidrojums būtu, ka Māra devusies pie Herberta, bet tas taču patlaban sēž apmeklētāja krēslā. Pratināšana sākusies no paša rīta, Herberts ne mirkli nav atstājis milicijas pārvaldi un — to Grigasts ir cieši nolēmis — tik drīz nekur arī neies.
— Hallo, hallo!… — Georgs Leja kliedz vada viņā galā. — Ko jūs klusējat, velns parāvis?… Grigast, kur Māra?
Herberta klātbūtnē majors negrib ielaisties garā sarunā, tāpēc viņš uz labu laimi saka:
— Nomieriniet sievu, nekas ļauns nav noticis. Viņa ir aizbraukusi.
— Komandējumā? — Georgs Leja neatlaižas.
— Ne gluži. Es jums vēlāk piezvanīšu un visu paskaidrošu.
Tie nav tukši vārdi. Lūkodamies Herbertā, Grigasts pēkšņi saprot, kādēļ Māra pazudusi. Viņam pat liekas, ka zina, kur meitene atrodas.