Nolicis klausuli, Grigasts uzšķir Herberta personiskās lietas veidlapu. Viņš meklē kādu «āķīti», lai atsāktu pārtraukto sarunu.
— Biedri major, es jūs lūdzu! — Herberts saka. — Kas noticis ar Māru?
— Visļaunākais, kas milicijas darbiniekam var atgadīties, — Grigasts atbild ar tikko jaušamu smaidu. — Viņa iemīlējusies un pievērsusies pašdarbībai… Bet tagad, — majors atkal kļūst oficiāls, — palūgšu uzgaidīt priekštelpā! Pēc stundas es jūs atkal izsaukšu.
— Tādā gadījumā es pagūtu aizbraukt uz slimnīcu un atbraukt atpakaļ, — Herberts pieceļas.
— Es teicu — priekštelpā! — Grigasts ar uzsvaru atkārto.
Tikko Herberts izgājis, majors piezvana Kļimovam:
— Ievediet ekspertu!
…Majors Grigasts nervozē. Galu galā šis ziloņkaula Buda ir tikai ķēdes loceklis, kas saista Herbertu ar Mežuli. Kāpēc eksperts to tik ilgi pētī? Lai slēptu savu nepacietību, majors ar lieliem iespieduma burtiem uzraksta uz papīra loksnes:
PRATINĀŠANA. IEEJA AIZLIEGTA!
Viņš atkal paveras ekspertā. Tas, iespraudis acī pulksteņmeistara lupu, ar saviem smailajiem pirkstiem aptausta ziloņkaula figūru. Tad pieceļas un pieiet pie loga.
Arī Grigasts pieceļas. Viņš atver durvis un virs plāksnītes «Bibliotēka» piesprauž nupat uzrakstīto paziņojumu. Tad atgriežas. Sirmais eksperts joprojām pētī Budu.
— Nu? — Grigasts viņu skubina.
— Tas pats! — eksperts izdara secinājumu un pamazām iekaist. — Esmu gatavs to apzvērēt tiesā! Ne jau katru dienu mums gadās tādi retumi.
— Pagaidiet! — Grigasts izņem viņam figūru no rokām. — Vai tas nozīmē, ka jūs šo Budu esat jau agrāk redzējis? Mums zināms, ka tas pirms nedēļas atvests no Vīnes.
— No Vīnes? Varbūt. Bet labākajā gadījumā pirms gada. Kopš pērnā oktobra tas stāvēja mūsu komisijas veikalā. Trīs atklātnes aizsūtīju īpašniekam, lai ņem atpakaļ vai pazemina cenu. Kas tad mūsu laikos tērēs naudu par tādu greznuma lietu?
— Tātad Buda nopirkts Rīgā, — Grigasts domīgi saka un savukārt aplūko to ar lupu. Palielinājumā labsirdīgais smaids pārvēršas par smīnu, kas šķiet ņirgājamies par majoru. Grigasts nīgri saviebjas un noliek stiklu.
— Šaubu nav! Es pats brīdināju pircēju, ka galviņa ir nemākulīgi pielīmēta un pēc mazākā satricinājuma atkal nokritīs, bet jaunie jau vienmēr domā, ka viņiem pašiem sava galva uz pleciem…
— Vai jūs pircēju pazītu? — jautā Grigasts.
— Doktoru Herbertu? Noteikti! Viņš varbūt ir labs ārsts, bet no mākslas… — eksperts zīmīgi apklust.
— Paldies! — Grigasts ar ciešu rokasspiedienu atvadās no eksperta un pavēl milicim:
— Ievediet Imantu Herbertu!
Herberts nemaz neizskatās kā sprostā iedzīts noziedznieks, kas ar meliem un liegšanos mēģina glābt savu ādu. Drīzāk otrādi! Sēdēdams Grigastam pretī, viņš izturas kā nevaļīgs apmeklētājs, kas grib ātrāk tik galā ar milicijas birokrātiskajām formalitātēm.
— Kāpēc jūs melojāt, ka esat atvedis dāvanu no ārzemēm? — Grigasts asi vaicā.
Herberts pagroza rokās Budu un parausta plecus:
— Es tikai Rīgā to iedomājos. Vīnē man nebija vaļos skraidīt pa veikaliem. Starp citu, es nekad neesmu Mārai teicis, ka nopirku to Vīnē… Bet kur viņa pati? Kāpēc jūs neatbildat? — Herberts norūpējies jautā.
Grigasts nepagūst atbildēt. Ienāk Kļimovs un noliek viņam priekšā nupat saņemtu telegrammu. Izlasījis īso tekstu, majors pasmaida — tātad viņš nav maldījies. To it sevišķi apstiprina pēdējie vārdi: DOKTORS HERBERTS NAV VAINĪGS — LEITNANTE MĀRA LEJA. Taču mīlošas meitenes aklā ticība savam iecerētajam nedrīkst ietekmēt izmeklēšanas gaitu. Grigasts noglabā telegrammu galda atvilktnē un aizbīda to ciet. Tā vien liekas, ka aizcirstos cietuma durvis.
— Kam jūs nodevāt šo Budu? — Grigasta balss ir pavisam salta.
— Pazaudēju un pat nevaru iedomāties — kur. Man taču ir svarīgākas rūpes, slimnieki jau trīs dienas nesaņem vitafānu… — Herberts pielec kājās un paskatās uz durvju pusi.
— Palīdzēšu jums atcerēties. Vai šos pazīstat? — Grigasts rāda Herbertam trīs fotogrāfijas.
Herberts nevērīgi palūkojas uz ģīmetnēm.
— Nepazīstu, — viņš vienaldzīgi saka, tad paskatās vēlreiz. — Šis te liekas tā kā redzēts, — viņš paceļ Mežuļa attēlu un pēkšņi iesit sev pa pieri: — Bet kur, kur? Tovakar kafejnīcā?… Nē, vēl pēc tam!… Pareizi, tagad atceros… Kad man no ambulances piezvanīja uz kafejnīcu, ka saslimis vācu jūrnieks, es pa galvu pa kaklu izskrēju uz ielas. Gribēju gaidīt tramvaju, bet tad miglā saklausīju motora rūkoņu. Taksometrs! Tā es tikšu visātrāk. Piesteidzos, atrāvu durtiņas un iekāpu.
— «Kāpiet ārā, man jābrauc uz garāžu!» teica šoferis, šis te cilvēks, — Heibērts norāda uz Mežuļa fotogrāfiju. — Viņš runāja tik augstprātīgi, ka saskaitos un laikam pat sāku kliegt: «Man jātiek pie slimnieka! Ātrāk! Uz ostu!»
Šoferis spītīgi paziņoja, ka nekur nebraukšot, un uzbudinājās aizvien vairāk. Tikai tad, kad piedraudēju, ka pasaukšu milici, viņš nikni izmeta pa logu papirosu un ieslēdza ātrumu. Brauca kā uz ugunsgrēku, piecās minūtēs tikām līdz ostai. Iespējams, ka šis Buda man turpat mašīnā izkrita no kabatas.
Grigasts taisās pārgriezt cigareti uz pusēm, tad at met ar roku un iebāž mutē veselu. Viņš izklaidīgi piedāvā cigaretes arī Herbertam, bet tas atsakās.
Izpūtis kuplu dūmu, Grigasts turpina pratināšanu:
— Tātad jūs apgalvojat, ka nekur citur neesat tikušies, ka pat nezināt šā cilvēka vārdu.
Herberts pamāj ar galvu. Viņam jau apnicis atkārtot vienu un to pašu.
— Tad paskaidrojiet, kāpēc pie Mežuļa atradām ne tikai Budas figūriņu, bet arī jūsu tālruņa numuru?
— Kā jūs teicāt, kā viņu sauc? Mežulis? — Pēc īsas klusēšanas Herberts atviegloti uzelpo un iesaucas: — Tagad es visu saprotu! Tas droši vien ir manas pacientes vīrs, tas pats, kas katru dienu zvana pa telefonu un apjautājas par sievas veselību. Bet redzējis es viņu nekad neesmu, domāju, ka arī viņš nezina, kāds izskatos… Jā, Ilona Mežule… Šo sievieti atveda uz slimnīcu pilnīgi bezcerīgā stāvoklī. Glābt viņu var vienīgi vitafāns, bet, ja to neatradīsim… — viņš izteiksmīgi noplāta rokas.