Purvītis šķiet īgns un nevaļīgs.
— Ko tu te tūļājies! Es taču nevaru stundām ilgi stāvēt dīkā, man plāns jāpilda!
— Vai zini, mums te šodien viss iet pa gaisu, pat jaunas atslēgas pierīkoja. Direktors īpaši piekodināja rūpīgi aizslēgt… Ja tu zinātu, kādas smalkas mēbeles viņam kabinetā!… Un Marija arī atlūdzās agrāk, viņai vēl jātiek pie frizieres. Šovakar taču māsīcai vārdadiena, atceries, tai, kas man apsolīja silona džemperi… Un tagad man vienai jāpieņem vitafāns…
— Kas par vitafānu? — Purvītis nekā nesaprot.
— Par to taču es visu laiku stāstu! — Irēnei liekas neticami, ka cilvēks var būt tik neapķērīgs. — Jaunais preparāts, par ko tagad jūsmo visa pasaule, — viņa pasniedz Purvītim laikrakstu. — Es tūlīt beigšu, tikmēr palasi, te viss smalki izstāstīts. Tikai neaizmirsti atdot, tur ir loti interesants raksts par rudens modēm…
Purvītis vairs neklausās. Lasot informāciju par vitafānu, viņš pēkšņi saspringst un viņa sejā iezīmējas ļauni, varmācīgi vaibsti.
— Ja tev nav sevišķu iebildumu, pagaidām es laikrakstu paturēšu, — pieklājīgais tonis ir krasā pretstatā ar acu izteiksmi.
Viņš ne mirkli nenovērš skatienu no Irēnes, kas aizslēdz durvis un noglabā slēdzeni rokas somiņā…
— Un jūs viņam nekad nedevāt slēdzeni? — vaicā Grigasts, kad Irēne beigusi stāstīt.
— Nekad! — Irēne attrauc. — Direktors taču teica, lai neizlaižot no rokām… Ja jūs zinātu, kā es nobijos, kad man likās, ka esmu to pazaudējusi…
— Kad tas bija?
— Nu, todien, pirms aizgājām uz kafejnīcu. Pēkšņi skatos, slēdzene joprojām somiņā, tikai bija aizkritusi aiz oderes. Un es taču to biju pirkusi gluži nesen! Kas varēja domāt, ka somdari tagad tik slikti strādā…
— Man liekas tieši otrādi — tas bija labi nostrādāts, — saka Grigasts. — Un vainīgi nevis somdari, bet jūsu pašas draugi!
Irēne izskatās galīgi satriekta.
— Man nebija ne jausmas, ka Mežulis ir tāds nelietis, — viņa saka, — vai tad citādi būtu ļāvusi viņam vest sevi uz darbu un visādi apvārdot. Šis laikam tikai gribēja izokšķerēt, vai man nav radušās aizdomas… Tagad jūs mani droši vien apcietināsit?
— Nē, bet tas jūs neatbrīvo no atbildības.
Irēne kāri nolūkojas uz Grigasta cigaretēm:
— Biedri major, vai drīkst?
Grigasts sniedz viņai atvērto etviju un pieceļas, nepārprotami likdams saprast, ka saruna beigusies.
Vakarā viņš to turpina ar Kļimovu — šoreiz jau atkal savā kabinetā, ko pēc remonta grūti pazīt. Tā vien liekas, ka Vītols gribējis visiem izrādīt atgūto dzīvesprieku — sienas klātas ar vasarīgi spilgtām krāsām un izraibinātas ar jautriem rakstiem.
— Nupat biju pie daktera Herberta, — ziņo Kļimovs. — Viņam slimnīcā tik daudz darba, ka nemaz neatliek laika turēt uz mums ļaunu prātu.
Grigasts nospiež cigareti pelnutraukā un domīgi uzlūko vecāko leitnantu:
— Vai jums beidzot ir skaidrs, kā viss norisinājies?
— Tieši tā, biedri major! Sapratis, ka ar vitafānu var labi nopelnīt, Purvītis ierosināja nozagt taksometru, apmainīt to pret Leju «Volgu», ielauzties institūtā un aizvest preparātu uz Užgorodu. Man tikai nav skaidrs, kāpēc Mežulis viņu nogalināja.
Grigasts nopūšas:
— Tas taču izriet no faktiem. Kad Mežulis ielaidās šajā afērā, viņam nebija ne jausmas, ka vitafāns ir viņa mīļotās sievas vienīgais glābiņš. Kad viņš saprata, ka, pašam negribot, kļuvis par sievas slepkavu…
— Piedodiet, biedri major, tātad viņā ierunājusies sirdsapziņa. Pēc jūsu teorijas, Mežulim vajadzēja atnākt uz miliciju un vaļsirdīgi atzīties. Mes ātrāk atrastu vitafānu, un sieva būtu glābta. Kāpēc tad viņš pastrādādāja vēl vienu noziegumu, šoreiz apzinātu slepkavību?
— Jā, šis jautājums arī man nedod miera. Mana hipotēze ir tikai viena no daudzām iespējamām, — Grigasts spiests atzīties. — Baidos, ka galīgo atrisinājumu uzzināsim tikai Užgorodā, kad slepkava būs apcietināts. Un šai sakarā visprātīgākais būtu… — nepabeidzis teikumu, viņš pieceļas.
* * *
Kapteinis Bratuņs cienā Māru nevis ar vīnu, bet ar cigaretēm. Māra ievelk pirmo dūmu un tūdaļ aizrijas.
— Vai jau sen smēķējat? — kapteinis mazliet ironiski jautā.
— Sen, — Māra varonīgi melo, gribēdama radīt nobrieduša cilvēka iespaidu.
— Vai jau sen strādājāt milicijā?
— Sen, — Māra automātiski atbild, — man pat piedāvā paaugstinājumu… — Bet godīgums neļauj melot, un viņa piebilst: — Trīs mēnešus. Un tad? — Māra izaicinoši uzlūko kapteini.
Bratuņa cigaretes pelni nobirst uz Mežuļa fotogrāfijas. Viņš tos norauš ar bezcerīgu žestu.
— Tad viss saprotams. Atkārtoju: mēs apgriezām otrādi visu Užgorodu un apkārtni, vismaz tūkstoš cilvēkiem esam rādījuši Mežuļa fotogrāfiju, bet…
Viņš ir slepkava. Katram slepkavam zeme svilst zem kājām… Kādēļ viņš ir šeit?
— Viņš bija šeit, — kapteinis pārlabo. — Iespējams, tādēļ, lai saņemtu atlikušo maksājumu par nozagto vitafānu.
— Cik ilgi jūs strādājat milicijā?
— Trīs gadus, ja jums nav iebildumu.
— Un tad vēl nezināt, ka cilvēks viņa stāvoklī gatavs atdod pēdējo rubli par savu kailo dzīvību… Mežulis ieradies, cerēdams, ka doktoram Selago ir iespēja pārvest viņu pāri robežai. Kāpēc lai viņš brauktu doktoram pretī uz Ļvovu? Robeža taču ir šeit! Ungārija un aiz tās — Austrija.
— Jūs esat ļoti simpātiska un ļoti stūrgalvīga meitene. Fakti paliek fakti, tur nelīdz nekāda fantāzija, — kapteinis saka, un šai mirklī viņš Mārai ļoti atgādina majoru Grigastu. — Nezinu, vai jūsu Mežulis ir Ļvovā vai Rīgā pie sievas, bet Užgorodā viņa nav.
Pie durvīm kāds pieklaudzina.
— Iekšā! — kapteinis nikni uzsauc.
Ienācēja ir doktora Selago kaimiņiene.
— Tas vīrietis, par kuru jūs interesējaties, — viņa saka, — nupat atkal bija pie manis.
— Dieva dēļ, jūs taču nebūsit izpļāpājusi, ka mēs… — Māru šī iespēja tā šausmina, ka viņa neizjūt nekādu prieku par savu uzvaru strīdā ar kapteini.