Doktora Selago kaimiņiene izslējās. Tagad viņa izskatās galvas tiesu lielāka par salīkušo veļas mazgātāju, kuru Māra bija nesen redzējusi.
— Vai jūs ticat dievam? — viņa noprasa Mārai.
— Kā jūs varat tā jautāt? — Māra nesaprot. — Tikai tāpēc, ka sacīju «dieva dēļ»?
— Un kā jūs varat tā jautāt? Tikai tāpēc, ka mazgāju veļu?
— Piedodiet! — Māra saka. — Vai viņš jau sen…
— Aizgāja? Manuprāt, viņš vēl gaida. — Un viņa pastāsta, kā ieradies negaidītais apmeklētājs:
— Vispirms atnāca pastnieks. Nebiju vēl paguvusi atplēst telegrammu, kad atkal klauvēja. Tūdaļ pazinu viņu pēc lietusmēteļa un uzaicināju gaitenī. Apmeklētājam nemanot, izņēmu no durvīm vaļīgo rokturi un iebāzu kabatā — biju jau izdomājusi, kā viņu aizkavēt.
«Mazu mirklīti,» sacīju «apsēstieties! Man sētā palika veļa.»
Un, pirms viņš paguva atjēgties, aizcirtu aiz sevis durvis. Pēc brīža piebungoju no ārpuses, sameloju, ka man nejauši aizkritušas durvis, un palūdzu atvērt ar slēdzeni, kurai vajadzētu būt uz virtuves galda. Slēdzeni viņš, protams, neatrada. Tad palūdzu, lai paciešas vēl mirkli, jo laikam tā palikusi pagalmā. Un pēc tam skriešus atskrēju šurp.
— Vai tagad jūs ticat, ka viņš ir Užgorodā? — Māra gavilē. — Kam bija taisnība?
— Dzeržinskim, — kapteinis pasmaida, norādīdams uz plakātu virs rakstāmgalda:
«Mūsu varenākais ierocis cīņā pret noziedzību ir plašu tautas masu atbalsts. F. Dzeržinskis.»
* * *
Cenzdamās netrokšņot, doktora Selago kaimiņiene atslēdz sava dzīvokļa durvis. Kapteinis izņem revolveri. To pašu dara arī Māra. Var manīt, ka viņa nav radusi ar to rīkoties.
Istabā viss tūdaļ kļūst skaidrs — logs vaļā, tātad Mežulis aizbēdzis.
— Ko tagad? — jaulā kapteinis.
Māra nomāktā klusē.
— Telegramma! — kaimiņiene pēkšņi iesaucas,
— Vai pazudusi? — vaicā Māra.
— Nē, atplēsta. Tas ir viņa darbs!
IEBRAUKŠU ŠOVAKAR AR ĻVOVAS VILCIENU — SELAGO
Māra un kapteinis saskatās.
Užgorodas stacijā uz perona sapulcējušies parastie sagaidītāji. Vīrieši, kas nezin kāpēc kautrējas atnesto ziedu dēļ un mēģina tos slēpt aiz muguras. Nepacietīgā priekā starojošas sievietes. Bērni, kas, biedēdami vecākus, ik mirkli nolec uz sliedēm, lai paskatītos, vai netuvojas vilciens.
Māra iziet stacijas laukumā, kur stāv melna «Volga» ar taksometra emblēmu. Šoferis, ieraudzījis Māru, it kā nejauši paceļ roku.
Pēc brīža meitene atgriežas savā postenī saldējuma kioska ēnā. Ļvovas-Užgorodas vilciens iebrauc stacijā. Starp lokomotīves riteņiem izšaujas tvaika mutulis, ietīdams vagonus baltos garaiņos. Sastāvs apstājas. No kāpnītēm nolec pavadoņi, izbirst pirmie pasažieri.
Cits pēc cita izkāpj gucuļi krāšņos tautas tērpos, droši vien pašdarbības skates dalībnieki.
Tālruņa automāta būdā stāv kāds vīrs melnā lietusmētelī. Izlikdamies runājam, viņš ar klausuli aizsedz seju. Beidzot šis cilvēks sakustas. Ar cimdoto roku viņš izņem no kabatas avīzi un, tēlodams lasīšanā iegrimušu cilvēku, dodas pie kāda vagona.
Māras nervi neiztur. Viņa metas uz priekšu — mirkli agrāk, nekā milicijas vīri.
Māra jau atrodas blakus cilvēkam melnajā lietusmēteli, izrauj viņam no rokām avīzi.
Avīze nokrīt zemē.
Tas nemaz nav Mežulis. Tas ir Purvītis. Bez ūsām, Mežuļa melnajā lietusmētelī. Bet nenoliedzami Purvītis, nevis rēgs!
— Purvītis! — Māra iesaucas.
Cilvēks, kas gaidīja doktoru Selago, nav slepkava, kuru Māra tvarsta. Tas ir noslepkavotais! Jāceļ trauksme, bet Māra nedabū nevienu skaņu pār lūpām. Tātad — sapratis, ka Mežulis gatavojas viņu nosist vai nodot, Purvītis noslepkavojis savu līdzzinātāju, inscenējis paša nāvi un, lai maldinātu miliciju, novirzījis visas aizdomas uz Mežuli! Un velnišķīgais nodoms gandrīz izdevās…
Purvītis pazīst Māru, apsviežas un ienirst pūlī.
Milicijas darbinieki nepazīst Purvīti — viņiem izsniegta Mežuļa fotogrāfija, pavēlēts apcietināt Mežuli. Purvīti pazīst vienīgi Māra. Bet Māra joprojām stāv kā sastingusi. Tikai tad, kad Purvītis jau nozudis stacijas ēkā, viņa atjēdzas un metas tam pakaļ.
Laukumā pie stacijas Purvītis aši paskatās uz visām pusēm. Viņš ierauga taksometru «Volga», bet tas aizņemts — blakām šoferim sēž kapteinis Bratuņs. Toties piepilsētas satiksmes autobusa vadītāja kabīne ir tukša. Aizmugurē sakāpuši pasažieri, bet šoferis un kasiere vēl kavējas pie kases.
Purvītis pat nepamet skatienu atpakaļ. Projām, tikai projām! Viņš ieraušas kabīnē, iedarbina motoru.
Braucēju ir apmēram divdesmit — daži jaunieši, zemnieces ar bērniem, vecāki vīri ar iepirkumu saiņiem un tukšiem vīna baloniem.
Griezīgi čirkst sajūgs. Purvītis palielina ātrumu un, baidīdams gājējus, drāžas pa šaurajām ielām.
Pagaidām neviens sevišķi neuztraucas — Purvītis nejauši izvēlējies autobusa parasto maršrutu. Jaunieši pat priecājas par pārgalvīgo braucienu.
Bet, lūk, tuvojas pieturas vieta. Daži braucēji paņem savas somas un virzās uz izeju. Purvītis palēnina gaitu, bet, ieraudzījis ielas malā milici, atkal nospiež gāzes pedāli. Viņš gandrīz notriec no kājām sirmgalvi, kuru citiem tikai pēdējā brīdī izdodas paglābt no riteņiem.
— Piedzēries! Apturiet! — spiedz kāda pasažiere.
— Tā var cilvēkus nosist! — kliedz vīrietis. — Slepkava!
Pie priekšpilsētas tirgus Purvītis atkal piebremzē — te visizdevīgāk pamest autobusu un ienirt pūlī. Bet arī šoreiz viņam neveicas. Pretī soļo karavīru rota ar vīstokļiem padusē — acīm redzot, dodas uz pirti. Ja pasažieri cels trauksmi, karavīri metīsies nopakaļ.