— Pastu!
Majors izņem no kabatas palielināmo stiklu un mazas šķērītes, noliek sev priekšā un pacietīgi gaida.
Pastu atnes vecākais leitnants Kļimovs. Viņš tikai nesen pārnācis no armijas, militārā stāja izpaužas gan kustībās, gan runas veidā. Apstājies dienesta priekšrakstos paredzētajā atstatumā, Kļimovs skaļi ziņo:
— Biedri major, vecākais leitnants Kļimovs ieradies! Pasts!
Grigasts sarauc uzacis:
— To es pats redzu… Paldies, varat iet! — Grigasts ķeras pie vēstulēm.
— Biedri major, atļausiet ziņot! Priekšnieks sagatavojis pavēli par leitnantes Māras Lejas pārcelšanu uz ministrijas arhīvu!
— Pasakiet viņam… Nekas, gan es pats to nokārtošu… — pamanījis, ka Kļimovs joprojām netaisās iet, Grigasts noliek vēstules atpakaļ un nepacietīgi vaicā: — Nu, kas vēl uz sirds?
— Es gribēju… par sodu izcietušo Viktoru Vītolu… Lūdz iekārtot darbā par krāsotāju, — vecākā leitnanta balsī vairs nav ne vēsts no pirmītējā brašuma un noteiktības.
— Un? — Grigasts viņu mudina.
— Trīz reizes sodīts… Tiešām nezinu… — Kļimovs šaubās.
Grigasts norāda uz avīzi:
— Vai lasījāt?
— Tieši tā! Amerikā ierosina visus kalpotājus pārbaudīt ar melu detektora palīdzību.
— Nu lūk! — Grigasts pamāj. — Tur katru cilvēku uzskata par potenciālu noziedznieku. Mēs turpretī… Redziet, Kļimov, mūsu apstākļos noziedzība ir slimība. Vai jūs ticat, ka Vītols sāk atveseļoties?
— Zināmā mērā gan…
— Tad iekārtojiet darbā! Tas ir mūsu pienākums.
— Tieši tā! Iekārtot darbā! — Kļimovs noskalda, priecādamies, ka priekšnieks palīdzējis viņam atbrīvoties no šaubām.
— Un atnesiet rakstāmmašīnu!
Majors sāk ar šķērītēm izgriezt no aploksnēm pastmarkas. Šo viņa iemīļoto nodarbību pārtrauc Kļimovs, kas ienes rakstāmmašīnu. Nespēdams turēties pretī kārdinājumam, Grigasts pieceļas un ar diviem pirkstiem mēģina rakstīt. Bet nekas prātīgs viņam neiznāk — sviras aizķeras, kariete ar griezīgu čirkstoņu pārlec pār vairākām burtu vietām.
— Jūs nospiedāt nepareizo kloķi, — saka Kļimovs.
— Vai tad jūs protat? — Grigasts norāda uz rakstāmmašīnu.
— Nebūt ne, biedri major!
— Tā jau es domāju.
Palicis viens, Grigasts uzmet mašīnai niknu skatienu un noglabā izgrieztās markas īpašā kārbiņā. Tad viņš ar šķērītēm pārgriež cigareti, vienu pusi noliek atpakaļ etvijā, otru iebāž iemutī. Paskatās pulkstenī un aizsmēķē. Atkal paskatās pulkstenī, neapmierināts sarauc pieri, palūkojas uz durvīm.
Tās atveras. Uz sliekšņa stāv Māra milicijas leitnantes tērpā.
— Labrīt! — viņa saka.
— Jūs nokavējāt divas minūtes.
— Piedodiet, biedri major, trīs minūtes…
Grigasts izliekas nedzirdējis vīzdegunīgo atbildi.
— Sēdieties…
Māra grasās apsēsties galda otrā pusē, bet majors vēl nav pabeidzis teikumu.
— …pie rakstāmmašīnas! — viņš turpina. — Gatava? Rakstiet: «Pilsonim L. Purvītim. Sakarā ar nozagto automašīnu 24-25 LAK ierasties milicijas pārvaldē pie majora Grigasta…» Kāpēc jūs nerakstāt? — viņš vaicā, kad taustiņu klaboņa aprāvusies.
— Biedri major, — Māra lūdz, — vai nevarētu šo lietu uzticēt man? Es taču tikpat kā biju klāt! Pati ziņoju milicijas dežurantam.
— Interesanti! Stāstiet pēc kārtas un ar visiem sīkumiem!
— Es sēdēju kafejnīcā… — Māra steigšus sāk stāstīt. — Kopā ar doktoru Herbertu, viņš man atveda no Vīnes brīnum jauku ziloņkaula Budu…
* * *
Milicijas pārvaldes gaitenis liekas nebeidzami garš. Aiz tā sienām visur valda parastā rosība — zvana tālruņi, klab rakstāmmašīnas, skan valodas. Garām steidzas darbinieki ar aktu vākiem.
— Ielaušanās?… Tūlīt izbrauks operatīvā grupa! — aiz durvīm saka enerģiska balss.
Pie vaļēja loga stāv vairāki milicijas darbinieki un pīpēdami pārspriež kādu šaha partiju. Apcietinātais, ko ved uz nopratināšanu, kāri raugās uz kūpošajiem papirosiem.
Iepretim otrām durvīm uz sola sēž raudoša meitene. Liels vilku sugas suns, ko pavadā tur melnīgsnējs seržants, apstājas, apošņā meiteni, tad dodas tālāk. Meitene pat nepakustas.
Pēkšņi durvis atveras.
— Tevi atbrīvoja! — līksmā izbrīnā meitene steidzas pretī iznācējam.
Puisis pamāj ar galvu. Viņa sejā atspoguļojas gan vainas apziņa, gan prieks, gan cieša apņēmība…
— Es teicu, ka nekad vairs…
Atveras citas durvis. Pa tām iznāk sīks, kustīgs sirmgalvis — Farmaceitiskā institūta direktora vietnieks, medicīnas doktors Landovskis. Viņu pavada milicijas pulkvedis.
— Uz šo pusi, lūdzu! — pulkvedis laipni aizrāda profesoram, kas pagriezies nepareizā virzienā.
— Vai jūs saprotat?… — profesors uztraukti žestikulē.
— Esiet bez rūpēm! — pulkvedis viņu mierina.
— Ministrs man zvanīja.
— Nē, jūs nekā nesaprotat, — profesors uzbildināts turpina. — Vitafāns…
* * *
— Labi! — saka Grigasts, kad Māra pabeigusi savu stāstu. — Budas figūrai jūs nolauzāt galvu, bet savu, cerams, paturējāt uz pieciem… — Viņš izstiepj roku:
— Kur ir tas papiross, ko jūs tur atradāt uz ielas?
— Nepaņēmu, — Māra spiesta atzīties. — Bet tas bija parasts «Belomors», es to labi ievēroju.
— Redzat nu! — Grigasts noplāta rokas. — Un jūs gribat, lai jums uzticētu šo lietu. Ja es nepazītu jūsu tēvu jau kopš tiem laikiem, kad viņš bija mūsu bataljona komisārs, un neticētu, ka no viņa meitas var iznākt lietaskoks, jūs jau šodien sēdētu arhīvā… Bet pagaidām… — viņš novērš skatienu, lai nevajadzētu raudzīties Māras lūdzošajās acīs. — Vārdu sakot, kad būšu drošs, ka šādas kļūdas vairs neatkārtosit…
Pulkveža un profesora ierašanās pārtrauc Grigastu pusteikumā. Viņš pieceļas.