— Ārpus aizdomām esmu vienīgi es. Un arī tikai tāpēc, ka man nav «Volgas».
— Bet tā taču pieder mūsu darbinieces tēvam, jūsu bijušajam bataljona komisāram apakšpulkvedim Lejam…
Māras mājas pagalms ļaužu pilns. Te ir gan Māra un viņas vecāki, gan Grigasts un Kļimovs, gan ziņkārīgi kaimiņi, starp tiem arī vecais Cencipers un mazais Gusts — zēns, kuru Māra tur aizdomās par nama izkārtnes «pilnveidošanu».
— Tas gan nav smuki, Grigast, — saka Māras tēvs. — Jūs nākat reizi pa desmit gadiem. Un, ja nebūtu manas «Volgas», jūs droši vien nemaz neatnāktu.
Grigasts parausta plecus:
— Tāds jau mans darbs…
Grigasts un vecākais leitnants ķeras pie brezenta. Bet tas nepadodas — smags un salijis, brezents šķiet kā saaudzis ar mašīnu. Pieaicinājis talkā arī Māru un Cenciperu, Grigasts sāk rīkoties mērķtiecīgi.
— Viens! Divi! Reizē!
Pēkšņi brezents noslīd…
Jaunās gaišās «Volgas» vietā pagalmā stāv vecs melns taksometrs.
— Kur tad mūsu «Volga»?! — iesaucas Māras māte.
Neticēdama savām acīm, Māra lēnām apiet mašīnai apkārt un tad apstājas pie numura plāksnītes: 24-25 LAK. Pārējie pārvērtušies par sālsstabiem.
Neapmulst tikai Floksītis un kaimiņu Gusts. Šunelis paceļ pakaļkāju, tādējādi izrādīdams savu nicinājumu vecajam taksometram. Gusts, kā jau visi zēni, grib to aptaustīt un pārliecināties, ka viņa priekšā tiešām ir mašīna, nevis pārdabiska parādība.
— Atpakaļ! — sauc Grigasts.
Par vēlu. Uz mašīnas sāna jau skaidri redzams krītainas rokas nospiedums.
Grigasts domīgi nolūkojas taksometrā, lietišķi atver portfeli un tad saka:
— Apskatei nepieciešami divi pieaicināti liecinieki.
— Toreiz, kad vēl strādāju par autobusu kontrolieri… — Cencipers ieminas.
— Automobiļu speciālists? Ļoti labi, biedri…
— Cencipers, — un vecais pensionārs glaimots paceļ platmali.
Māras tēvs, atjēdzies no pārsteiguma, arī pasper soli uz priekšu. Bet Grigasts, pielicis roku pie cepures naga, pieklājīgi, tomēr nelokāmi paskaidro:
Piedodiet, biedri apakšpulkvedi, jūs esat ieinteresētā persona… Es palūgšu jūs… — viņš izvēlas vienu no kaimiņienēm.
Grigasts un Kļimovs apskata taksometru.
Atradis pelnutraukā papirosu ar īpatnēji ielocītu iemuti, Grigasts noglabā to aploksnē.
— Nesaprotu, — vecākais leitnants nomurmina, — kāpēc ne uz stūres, ne uz skaitītāja nav neviena pirkstu nospieduma.
— Tāpēc, ka cimdus var iegādāties katrā galantērijas veikalā, bet galvu ne, — Grigasts īgni atcērt.
— Es atvainojos, toreiz kad vēl strādāju par… — Cencipers ieminas.
— … autobusu kontrolieri? Zinu, zinu, — Grigasts atgaiņājas.
— Tas bija vēlāk. Bet pirms tam — taksometru parkā, — Cencipers nejauj izsist sevi no sliedēm. — Vai jūs pamanījāt, ka skaitītājs pārslēgts uz «kasi»? — Cencipers norāda uz lodziņu, kurā redzama summa — 1 rublis 60 kapeikas, bet blakām — burts «K».
— Kāda tam nozīme? — Grigasts tūdaļ ieinteresējas. — Paskaidrojiet un, lūdzams, ar visiem sīkumiem!
— Redziet, biedri major, — klausoties Cencipera balsi, var likties, ka viņš deklamē savu mīļāko dzejoli, — parastiem skaitītājiem ir trīs stāvokļi: izslēgts, ieslēgts un «kase». Pirmo komentēt laikam nav nepieciešams, kā milicijas darbinieks jūs pats izdarīsit vienīgo pareizo secinājumu… Ja skaitītājs ieslēgts, tā mehānisms griežas — atzīmē ne tikai veiktos kilometrus, bet arī braukšanas un dīkstāves maksu. Kad pasažieris sasniedzis brauciena mērķi, šoferis pārslēdz skaitītāju uz «kasi», fiksēdams reģistrēto summu; skaitītājs vairs nedarbojas, bet mašīna vēl nav brīva — reizēm taču paiet vairākas minūtes, kamēr sameklē naudu un izdod atlikumu.
— Interesanti, — domīgi saka Grigasts. — Tātad jūs apgalvojat, ka šeit neapšaubami vērojams profesionālā taksista «rokraksts»?
— Man ir tas gods! — ja vien būtu iespējams, Cencipers pieliktu roku pie cepures naga. — Atļaušos iet pat vēl vienu soli tālāk — tā rīkojas tikai ilggadējs taksometra šoferis, kuram šī kustība kļuvusi par otru dabu. Jādomā taču, ka viņš atbraucis šurp bez pasažiera un tikai aiz paraduma, apstādinādams mašīnu, pārslēdzis skaitītāju… Manā praksē ir gadījies sastapties arī ar tādiem šoferiem, kas tīšu prātu to dara katrā pieturā, pat ja pasažieris netaisās izkāpt, — viņiem papildus nāk klāt iesēšanās maksa, turklāt plāns…
Bet Māra vairs neklausās. Tā vien liekas, ka viņa pa gabalu ieraudzījusi kaut ko neparastu.
Meitene tuvojas taksometram un atver pakaļējās durtiņas. Jā, šaubu nav, uz sēdekļa guļ maza smaidoša ziloņkaula galviņa. Tā pati, kas nolūza Herberta dāvanai!
Māras sastingums ilgst tikai sekundes desmitdaļu. Aši atskatījusies, viņa satver galviņu. Šai mirklī Grigasts pagriežas.
— Ko jūs tur darāt? — viņš bargi uzsauc.
— Neko, — Māra izmoka smaidu un ciešāk sažņaudz savu atradumu saujā.
Grigasts grib kaut ko teikt, bet tad izlemj citādi. Lai!
Savā ziņā šī lieta ir pārbaudījums arī Mārai.
* * *
— Uzmanību! Uzmanību! Pilsētai tuvojas orkāns! Pilsoņi, neatstājiet bērnus pagalmā vai uz ielas! Rūpīgi aizveriet durvis un logus! — no blakustelpas skan nedabiski mierīga diktora balss.
Un tūdaļ vējš atrauj pievērto logu un iebrūk Māras istabā. Tas apgāž iestikloto Herberta ģīmetni, satver kladi, atšķir lappusi ar zīmējumiem. Blakām Mežuļa papirosam ar ielocīto iemuti uzzīmēta Budas bērna galviņa. Klades lapas izmisīgi plivinās — gluži kā pārbiedēta putna spārni.
Lidinās viesuļvētras trenktās lapas, pland brezenta pārvalks, ar kuru apsegti karuseļa zirdziņi un ratiņi.
Apstādījumos nav neviena cilvēka, izņemot divus pārbijušos bērnus, kas karuseļa aizsegā pieplakuši pie zemes.
Parkā iebrauc milicijas mašīna. No tās izlec leitnants, satver bērnus, ienes mašīnā, kas tūdaļ dodas tālāk.