- Nāciet iekšā, puiši, — balss pēc brīža aicināja. Durvis sāka celties augšup.
- Kāpēc tik augsts drošības līmenis? — Fords taujāja.
- Mums jāsargā četrdesmit miljardu vērti ieguldījumi. Lielākā daļa mūsu aparatūras un programmatūras ir slepena.
Durvis atvērās, skatienam paverot platu, atbalšu pārpilnu, akmenī izcirstu halli. Te oda pēc putekļiem un dūmiem, un smaržai piejaucās mazliet pelējuma dvakas, kas Fordam atgādināja vecmāmiņas pagrabu. Pēc tuksneša svelmes bija patīkami izbaudīt šo vēsumu. Durvis rībēdamas nolaidās, un Fords samiedza acis, lai pielāgotos dienasgaismas lampām. Halle bija milzīga, apmēram sešsimts pēdu dziļa un piecdesmit pēdu augsta. Tieši pretī halles tālajā sienā bija ovālas durvis, pa kurām nonāca nerūsējoša tērauda caurulēm, cauruļvadiem un kabeļu vijumiem pārpilnā tunelī. No durvīm kūpēja kondensāta migliņa, tērcītēs izplūstot uz grīdas un izgaistot. Kreisajā pusē atvere klintī bija aizbūvēta ar izdedžu betona sienu, un tajā bija tērauda durvis ar uzrakstu KOMANDTILTIŅŠ. Gar pretējo halles sienu bija sakrauti tērauda kesoni, dubultā T profila sijas un citi celtniecības darbu pārpalikumi, arī smagā mašinērija un pusducis golfa mašīnīšu.
Hazēliuss saņēma Fordu aiz rokas.
— Tieši pretī aiz ovālajām durvīm atrodas pati "Izabella". Migliņa ir supravadītāju elektromagnētu radītā kondensācija. Lai saglabātu supravadošās īpašības, magnēti jādzesē ar šķidru hēliju līdz absolūtajai nullei tuvai temperatūrai. Tunelis iestiepjas dziļi galdkalnā, veidojot apli piecpadsmit jūdžu diametrā, pa kuru mēs dzenājam divus elementārdaļiņu kūļus. Elektrisko golfa mašīnīšu autoparks ir domāts transportēšanas darbiem. Tagad iesim un sapazīsimies ar mūsu varzu.
Kamēr abi šķērsoja halli, soļiem atbalsojoties katedrālei līdzīgajā alā, Fords nevērīgi pajautāja:
- Kā jums te vispār sokas?
- Visādas aizķeršanās, — Hazēliuss attrauca. - Ķezas cita pēc citas.
- Piemēram?
- Šoreiz programmatūra.
Viņi tuvojās durvīm ar uzrakstu KOMANDTILTIŅŠ. Hazēliuss tās atvēra un palaida Fordu pa priekšu. Acīm pavērās izdedžu betona sienu gaitenis, nokrāsots gļotu zaļā krāsā; griestos bija iestrādātas garas dienasgaismas lampas.
- Otrās durvis pa labi. Pag', es atvēršu.
Fords iegāja apaļā, spoži apgaismotā telpā. Gar sienu bija uzstādīti milzīgi plakanie datoru ekrāni, piešķirot telpai līdzību ar kosmosa kuģa komandtiltiņu, pa kura iluminatoriem paveras skats uz izplatījumu. Ekrāni gan pašlaik nedarbojās, tajos bija uzstādīts ekrānsaudzētājs, radot ilūziju par raķeti, kas traucas cauri zvaigžņu piebārstītam kosmosam. Zem ekrāniem atradās vadības paneļu, konsoļu un darbstaciju kalni. Istabas vidus bija iegremdēts dziļāk un tā centrā novietots grozāmais krēsls, kas sevī apvienoja retro un futūristiskā stila iezīmes.
Vairākums zinātnieku pārtrauca darbu un ziņkāri aplūkoja Fordu. Viņu pārsteidza šejieniešu izkāmējušais izskats, pazemes iemītniekiem raksturīgās bālās sejas un sagumzītās drēbes. Viņi izskatījās vēl ļaunāk nekā studenti gala eksāmenu sesijas beigās. Acis instinktīvi raudzīja sameklēt Keitu Merseru, un viņš tūdaļ sevi norāja par šādu interesi.
- Vai nemanāt neko pazīstamu? — Hazēliuss taujāja ar uzjautrinājuma dzirksti acīs.
Fords izbrīnīts paskatījās apkārt. Telpa patiešām šķita kaut ko atgādinām, un pēc brīža viņš saprata.
- "Doties turp, kur neviens vēl nav kāju spēris", — viņš citēja.
Hazēliuss priecīgs iesmējās.
- Trāpīts! Seriāla "Zvaigžņu ceļš" pirmā kosmosa kuģa Enterprise komandtiltiņa imitācija. Elementārdaļiņu paātrinātāja vadības telpai kosmosa kuģa komandtiltiņa plānojums bija kā radīts.
Priekšstatu par ASV kosmosa kuģa Enterprise komandtiltiņu mazliet pabojāja atkritumu kaste, kas bija pārpildīta ar limonādes skārdenēm un saldētu picu kārbām. Uz grīdas mētājās saņurcīti papīri un konfekšu papīriņi, bet pie ieapaļās sienas bija atslieta Veuve Cliccļuot pudele.
- Piedošanu par nekārtību. Mēs patlaban beidzam "Izabellas" operācijas procedūru. Šeit atrodas tikai puse mūsu darbinieku — ar pārējiem iepazīsieties pie pusdienu galda. - Hazēliuss pagriezās pret zinātniekiem. - Dāmas un kungi, ļaujiet jūs iepazīstināt ar mūsu komandas jaunāko locekli Vaimenu Fordu. Tas ir manis pieprasītais antropologs, kurš uzturēs sakarus ar vietējiem iedzīvotājiem.
Piekrītoši mājieni, klusa sasveicināšanās, daži acumirklīgi smaidi — nekas vairāk kā īslaicīga atraušanās no darba. Un tas Fordu pilnībā apmierināja.
- Apskriesim apkārt, un es ar visiem aši iepazīstināšu/Tuvāk varēsiet iepazīties pusdienās.
Zinātnieki piesardzīgi nogaidīja.
- Tas ir Tonijs Vordlo, mūsu vecākais izlūkdienesta virsnieks. Viņa uzdevums ir pasargāt mūs no nepatikšanām.
Uz priekšu panācās vīrs, liels un pamatīgs kā miesnieka bluķis. - Priecājos iepazīties, ser. - Viņam bija gaiši, "ezītī" apcirpti mati, militāra stāja, nopietna seja — un pelēcīgs nogurums tajā. Kā Fords bija paredzējis, vīrietis sasveicinoties mēģināja sažņaugt jaunatnācēja plaukstu. Fords spieda pretim.
- Tas ir Džordžs Iness, mūsu psihologs. Viņš vada iknedēļas tērzēšanas sanāksmes un palīdz mums nenojūgties. Es pat nezinu, ko mēs iesāktu, ja nebūtu viņa allaž rāmās klātbūtnes.
Dažu pārmītie skatieni un izvalbītās acis skaidri pauda klātesošo domas par to, ko viņi bez Ineša iesāktu. Psihologa rokasspiediens bija vēss un profesionāls, nevainojami īss un stingrs. Vīrietis bija ģērbies kārtīgi izgludinātās haki krāsas L. L. Bean biksēs un rūtainā kreklā, un bija manāms, ka viņš bieži uzturas svaigā gaisā. Vingrs, kopts, viņš izskatījās pēc cilvēka, kas uzskata, ka vainīgi ir visi citi, viņš — nekad.
— Jauki ar jums iepazīties, Vaimen, — viņš sacīja, pablenzdams pāri brillēm. - Jādomā, jūs droši vien jūtaties kā skolnieks, kas ierodas jaunā klasē semestra vidū.
- Tā ir.
- Ja vien jums rodas vēlēšanās izrunāties, esmu jūsu rīcībā.
- Pateicos.
Hazēliuss vedināja viņu tālāk pie izkaltuša, gadus trīsdesmit divus veca jaunekļa, kurš bija tievs kā maikste, ar gariem, taukainiem, gaišiem matiem. - Tas ir Pīters Volkonskis, mūsu programm- inženieris. Pīters ir no Krievijas pilsētas Jekaterinburgas.
Volkonskis negribīgi atrāvās no konsoles, pār kuru bija pārliecies. Nemierpilnās acis ar trauksmainu spīdumu pārslīdēja Fordam. Viņš nepasniedza roku, tikai izklaidīgi palocīja galvu un izmeta strupu:
- Sveiki!
- Priecājos iepazīties, Pīter.
Volkonskis no jauna pievērsās klaviatūrai un turpināja spaidīt taustiņus. Viņa plānās lāpstiņas zem noplukušā tenisa krekla izslējās kā bērnam.
- Tas ir Kens Dolbijs, mūsu galvenais inženieris un "Izabellas" radītājs. Kādudien Smitsona institūtā viņam atklās pieminekli.
Dolbijs lieliem soļiem pienāca klāt. Viņš bija slaids, garš, draudzīgs afroamerikānis, apmēram trīsdesmit deviņus gadus vecs, no viņa vējoja Kalifornijas sērfotājam raksturīga atslābinātība. Vīrietis Fordam uzreiz iepatikās — viņā jautās lietišķums. Ari viņš izskatījās izmocīts, acis bija asinīm pieplūdušas. Viņš pasniedza roku.
- Laipni lūgti, — Dolbijs bilda. - Ceru, neņemsiet ļaunā, ka esam tādi papluinīti. Daži nav gulējuši jau trīsdesmit sešas stundas.
Viņi devās tālāk.
- Un tas ir Alans Edelšteins, — Hazēliuss turpināja. - Mūsu matemātiķis.
Nomaļus no pārējiem sēdēja vīrietis, kuru Fords tik tikko bija ievērojis. Viņš pacēla acis no grāmatas, ko tobrīd lasīja, — Džeimsa Džoisa "Finegana vāķis". Matemātiķis paslēja pirkstu kā sveicinādams, un caururbjošās acis vērīgi aplūkoja Fordu. Izliektās uzacis liecināja, ka viņš pasaulē veras ar augstprātīgu uzjautrinājumu.