- Kā jums patīk grāmata? — Fords apvaicājās.
- Nevaru ne atrauties.
- Alans ir liels klusētājs, — Hazēliuss iestarpināja. - Taču matemātikas valodā viņš ir visnotaļ daiļrunīgs. Un kur nu vēl viņa čūsku dīdīšanas talants!
Edelšteins piešķieba galvu, pateikdamies par komplimentu.
- Čūsku dīdīšanas?
- Alanam ir samērā pretrunīgi vērtēts vaļasprieks.
- Viņš tur klaburčūskas, — Iness paskaidroja. - Tā šķiet, ka viņš tām krietni pieķēries.
Vārdi izskanēja zobgalīgi, taču Fordam likās, ka saklausa teiktajā paasu pieskaņu.
- Čūskas ir interesantas un noderīgas, — nepacēlis galvu no grāmatas, Edelšteins attrauca. - Tās ēd žurkas. Un to mums te nebūt netrūkst. - Vīrietis pameta zīmīgu skatienu Ineša virzienā.
- Alans mums pakalpo divējādi, — Hazēliuss iejaucās. - Jūs bunkurā un citur tuvumā redzēsiet papilnam Havahart žurku slazdu. Tie mūs pasargā no grauzējiem, tātad arī no Hanta vīrusa. Noķertās žurkas viņš izbaro čūskām.
- Kā var noķert klaburčūsku? — Fords taujāja.
- Ar lielu piesardzību, — Edelšteina vietā atbildēja Iness un saspringti iesmējās, pastumdams brilles augstāk uz deguna.
Edelšteina tumšās acis vēlreiz pievērsās Fordam.
- Ja kādu ieraugāt, pasauciet mani, un es parādīšu.
- Ar lielāko prieku.
- Teicami, — Hazēliuss steidzīgi iejaucās. - Tagad iepazīsimies ar Reju Čenu, mūsu datorinženieri.
Jauniņa aziātu izcelsmes sieviete, kurai alkohola veikalā varētu mierīgi pieprasīt identifikācijas apliecību, strauji pietrūkās no krēsla un aši pastiepa roku. Noplīvoja tumšie mati, kas sniedzās līdz pat viduklim. Viņa bija ģērbusies kā daždien Bērklija universitātes studente — nosmulētā tenisa kreklā ar miera emblēmu uz krūtīm un džinsos, kas bija no vienas vietas nošūti ar Lielbritānijas karogu.
- Hei, priecājos iepazīties, Vaimen. - Melnajās acīs vīdēja neparasta gudrība un arī kaut kas līdzīgs nogurumam. Bet varbūt viņa, tāpat kā pārējie, bija pamatīgi nomocījusies.
- Arī es priecājos.
- Tā, tagad atpakaļ pie darba! — viņa ar liekuļotu sajūsmu attrauca, pamezdama ar galvu uz savu datoru.
- Tā, mēs it kā būtu beiguši, — Hazēliuss ieteicās. - Bet kur ir Keita? Man šķita, ka viņa nodarbojās ar Houkinga radiācijas aprēķiniem.
- Viņa aizgāja agrāk, — paskaidroja Iness. - Gribot laikus ķerties pie pusdienu gatavošanas.
Apmetis loku apkārt telpai, Hazēliuss nokāpa pie sava krēsla un sirsnīgi paplikšķināja tam pa atzveltni.
- Brīžos, kad "Izabella" darbojas, mēs ielūkojamies pašā radīšanas brīdi. - Viņš īsi iespurcās. - Man sagādā lielu prieku sēdēt šeit, kapteiņa Kirka* krēslā, un vērot, kā mēs dodamies turp, kur neviens vēl nav kāju spēris.
Fords skatījās, kā Hazēliuss iekārtojas krēslā, smaidīdams uz- slej kājas uz galda, un nodomāja — šis cilvēks ir vienīgais šajā telpā, kurš neizskatās līdz nelabumam noraizējies.
6
SVĒTDIENAS VAKARĀ GARĪDZNIEKS DONS SPEITSS uzmanīgi ielocīja augumu grimētavas krēslā tā, lai nesaburzītu bikses un pēc pasūtījuma gatavoto itāļu kokvilnas kreklu. Tas bija roku darbs. Apsēdies viņš, krēsla ādai čīkstot un šņirkstot, iekārtoja masīvo sēžamvietu, to grozīdams šurpu turpu. Tad uzmanīgi atbalstīja galvu pret krēsla pagalvi. Blakus stāvēja Vanda, turēdama friziera apmetni.
- Izdari visu, kā pieklājas, Vanda, — viņš piekodināja, aizvērdams acis. - Šī ir svarīga svētdiena. Patiešām svarīga svētdiena.
- Jūs izskatīsieties vareni, cienīgtēv, — Vanda solīja, uzklādama vīrietim apmetni un sasiedama ap kaklu. Tad, klinkšķinot pudeles, ķemmes un sukas, viņa ķērās pie darba, īpašu uzmanību pievēršot aknu slimības izraisītajiem plankumiem un zirnekļiem līdzīgajiem paplašināto asinsvadu zīmējumiem uz mācītāja vaigiem un deguna. Vanda savu darbu pieprata nevainojami un pati to apzinājās. Lai ko tērgātu citi, viņa uzskatīja mācītāju par smalku, glītu vīrieti.
Garās, baltās rokas darbojās lietpratīgi, ātri un precīzi, neizdarot liekas kustības, taču mācītāja ausis pastāvīgi sagādāja problēmas. Mazdrusciņ par daudz atkārušās, sarkanākas un gaišākas par apkārtējo ādu. Šad un tad, viņam pārvietojoties pa skatuvi, prožektora gaisma, kas krita no aizmugures, pārvērta ausis rozā vitrāžā. Lai tām piešķirtu pienācīgo toni, viņa noklāja ausis ar biezu grima kārtu, kas bija trīs toņus tumšāka par seju, un virsū uzklāja sejas pūderi, padarot tās teju necaurspīdīgas.
Klādama, gludinādama, braucīdama un triepdama, viņa ik pa laikam iemeta acis videomonitorā, kurā bija redzams pret mācītāja seju pavērstas kameras raidītais attēls. Bija būtiski redzēt paveikto tā, kā tas izskatīsies ekrānā; tas, kas acij šķiet ideāls, televīzijā var izrādīties rēgaini divkrāsains. Sieviete ar mācītāju šādi nodarbojās divreiz nedēļā — pirms viņa televīzijā pārraidītā svētdienas sprediķa un pirms viņa piektdienas sarunu šova kristīgajā kabeļtelevīzijas kanālā.
Jā, cienīgtēvs bija smalks kungs.
7
VANDAS LIETPRATĪGĀ ROSĪŠANĀS mācītāju Donu Speitsu nomierināja un ieaijāja. Šogad viņu vajāja likstas. Ienaidnieki bija apņēmušies viņu dabūt pie malas, nemitīgi sagrozīja viņa vārdus un raidīja nežēlīgas uzbrucēju bultas. Katrs sprediķis šķita izraisām ķengu vilni no kreisajiem ateistiem. Nu bija pienākuši bēdīgi laiki, kad par vienkāršas patiesības paušanu Dieva kalpam jāpārcieš uzbrukumi. Protams, nevar noliegt to nelaimīgo starpgadījumu motelī ar abām prostitūtām. Melīgajiem bezdievjiem tā bija īsta medusmaize. Taču miesa ir vāja, tā Bībele vairākreiz apstiprina. Jēzus acīs mēs visi esam bezcerīgi, atpakaļrāpulīgi grēcinieki. Speitss bija lūdzis Dieva piedošanu un saņēmis to. Turpretim ļaunā, liekulīgā pasaule piedeva pamazām vai pat nepiedeva nekad.
- Tagad ķersimies pie jūsu zobiem, cienīgtēv.
Speitss atvēra muti un manīja, kā prasmīgās rokas uzklāj spoži baltu kārtu uz zobiem. Spilgtajā starmešu gaismā tie iezaigo- sies pērļaini balti kā paradīzes vārti.
Pēc tam Vanda rūpīgi, uzmanīgi sakopa spuraino, iesarkano matu kodeļu, līdz bija apmierināta ar panākto. Viņa izpūta gaisā virs mācītāja galvas matu laku un pievienoja nedaudz pulvera, lai iegūtu izteiktāk rudu toni.
- Jūsu rokas, cienīgtēv.
Speitss izvilka no apmetņa apakšas vasarraibumiem klātās rokas un novietoja uz manikīra paliktņa. Sieviete sāka ap tām rosīties, klājot grima pamattoni, kas bija domāts grumbu nomaskēša- nai un toņu atšķirību mazināšanai. Rokām vajadzēja būt tādā pašā tonī kā sejai. Vaļsirdīgi sakot, Speitss īpaši uzstāja, lai rokas būtu nevainojamas. Tās bija kā viņa balss pagarinājums. Nevīžīgi uzklāts grims varēja izbojāt viņa vēstījumu, jo kameru tuvplāni atklāja acs neievērotas nepilnības.
Grima klāšana uz rokām aizņēma piecpadsmit minūtes. Vanda apkopa nagus — iztīrīja no to apakšas netīrumus, uzklāja caurspīdīgu nagu laku, apvīlēja, noberza ar rupju vīlīti, atbīdīja un nogrieza ienadžus un visbeidzot pārklāja ar piemērotu pamattoni.
Viņa vēl pēdējoreiz ieskatījās TV monitorā, šur tur pielaboja un atkāpās.
- Viss gatavs, cienīgtēv. - Vanda pagrieza monitoru pret vīrieti.