Viņš brīdi apstājās un ar acīm meklēja Lorenco, taču palīgs no navahu indiāņu vidus vēl nebija rādījies. Atceroties par Lorenco, Edijam sejā iesitās sārtums, ļau trešo reizi bija pazudusi saziedotā nauda, un tagad viņš nešaubījās, ka vainīgs ir Lorenco. Ne pārāk liela summa, tikai nedaudz vairāk par piecdesmit dolāriem, taču arī šāda nauda misijai bija akūti nepieciešama. Bet ļaunākais tas, ka principā tā bija Dieva apzagšana. Štrunta piecdesmit dolāru dēļ Lorenco dvēsele bija briesmās.
Edijam tas bija līdz kaklam. Pagājušajā nedēļā viņš nolēma Lorenco atlaist, taču tam bija vajadzīgi pierādījumi. Drīz viņam tie būs rokā. Vakar pēc ziedojumu savākšanas un pirms dievkalpojuma beigām viņš ar dzeltenu marķieri bija iezīmējis naudaszīmes ziedojumu paplātē un palūdzis tirgotāju Blūgepā pieskatīt, vai kāds nenorēķinās ar iezīmētu naudu.
Uzstīvējis mugurā sporta kreklu, Edijs izstiepa tievās rokas un pārlaida pieticīgajai misijai skatienu, kurā jaucās mīlestība un riebums. Treileris, kurā viņš mitinājās, bruka kopā. Netālu atradās pārvietojamais siena šķūnis, ko viņš bija iegādājies no kāda šip- rokas fermera, izjaucis, atgādājis šurp un uzslējis te. Tagad tas kalpoja par baznīcu. Solus aizstāja visdažādāko lielumu, veidu un krāsu plastmasas krēsli. "Baznīcai" trūka trīs sienu, vakar sprediķa laikā sacēlās vējš un izpūta cauri draudzei smilšu mākoni. Vienīgais kaut cik vērtīgais priekšmets, kas viņam piederēja, bija novietots treileri — iMac Intel Core Duo klēpjdators ar divdesmit collu ekrānu. To Edijam bija atsūtījis kāds kristiešu tūrists, kurš caurbraucot apskatījis misiju navahu zemes vidienē, un viņam tā iepatikusies. Dators bija paša Dieva dāvana — Edija vienīgā saistība ar pasauli ārpus rezervāta. Viņš pie tā pavadīja daudzas stundas, apmeklēja kristiešu vēstkopas un tērzēšanas istabas, sūtīja un saņēma e-pasta sūtījumus un organizēja apģērba ziedošanas pasākumus.
Edijs iegāja baznīcā un sāka kārtot krēslus, izlīdzināja to rindas un ar suku noslaucīja no sēdekļiem smiltis. Darbodamies viņš atkal iedomājās par Lorenco un strauji iekarsa, sāka klaudzināt krēslus un nikni grūstīt tos vietās. Šis galu galā bija Lorenco darbs.
Pabeidzis kārtot krēslus, Edijs paņēma slotu, piegāja pie koka paaugstinājuma, no kura sludināja, un sāka no viena gala šķūrēt nost smiltis. Slaucīdams viņš ieraudzīja pagalmā ieslājam Lorenco. Nu tad beidzot! Indiānis no Blūgepas, kas atradās divu jūdžu attālumā, vienmēr nāca kājām un bija paradis allaž uzrasties negaidīti un nedzirdami — kā spoks.
Edijs iztaisnojās un atspiedās pret slotas kātu. Jaunais navahu indiānis ienāca baznīcas jumta mestajā paēnā.
- Sveiks, Lorenco! — uzsauca Edijs, mēģinādams neizrādīt kūsājošās dusmas. - Lai Tas Kungs tevi svētī un vada tevi šodien!
Lorenco atmeta garās bizes.
- Čau.
Edijs nopētīja palīga īgno seju, raudzīdams saskatīt alkohola vai narkotiku reibuma pazīmes, taču novērsa acis, kad Lorenco, ne vārda nesacīdams, izņēma viņam no rokām slotu un sāka slaucīt. Navahi visumā bija grūti izprotama tauta, taču Lorenco bija vēl noslēpumaināks par vairākumu tautas brāļu. Kluss vientuļnieks, kurš allaž turējās savrup. Bija grūti izdibināt, vai viņa prātā mīt kāda doma, ja nu vienīgi tieksme pēc narkotikām un alkohola. Edijs nevarēja atcerēties nevienu pilnu teikumu, ko būtu pateicis Lorenco. Neiedomājamā kārtā šis cilvēks bija apmeklējis Kolumbijas universitāti, lai gan nebija to pabeidzis.
Edijs atkāpās un vēroja Lorenco slaukām, lēni vēzējam slotu un atstājam aiz sevis smilšu strēles. Viņš apspieda vēlēšanos aprunāties ar Lorenco par ziedojumu naudu. Edijam pašam trūka naudas pārtikai, nule bija atkal jāaizņemas benzīnam, bet Lorenco tikām zog Dieva naudu, lai, bez šaubām, iegādātos narkotikas vai alkoholu. Iztēlodamies gaidāmo smago sarunu ar Lorenco, viņš juta sevī augam satraukumu. Taču vispirms jāsazinās ar tirgotāju, jo bija nepieciešami pierādījumi. Ja Edijs apsūdzētu Lorenco un jauneklis liegtos — skaidrs, ka liegtos, melis tāds, — ko viņš iesāktu bez pierādījumiem?
— Lorenco, kad pabeigsi te, lūdzu, izšķiro tikko atsūtīto apģērbu. - Edijs norādīja uz kastēm, kuras piektdien bija atsūtījusi kāda Ārkanzasas baznīca.
Rūciens apliecināja, ka palīgs ir dzirdējis. Edijs vēl īsu bridi pavēroja neveiklo slaucīšanu. Lorenco bija kaut ko salietojies, par to nav šaubu. Viņš bija nozadzis saziedoto naudu, lai nopirktu narkotikas. Tagad Edijs neiztiks līdz nākamās nedēļas beigām, atkal nāksies aizņemties naudu benzīnam un pārtikai. Viņš drebēja dusmās, tomēr neko neteica. Viņš pagriezās un stīvi aizsoļoja uz treileri pagatavot savas plānās brokastis.
9
FORDS BRĪDI VILCINĀJĀS UZ STAĻĻA SLIEKŠŅA. Pirmdienas rīta saule meta slīpus starus, izgaismojot prāvu mākoni puteklīšu. Varēja dzirdēt zirgus mīņājamies un gremojam steliņģos. Viņš iegāja stallī un apstājās pie pirmā steliņģa. Zelēdams pilnu muti auzu, pretī vērās balti raibs zirgs.
- Kā tev vārdā, draudziņ?
Dzīvnieks nosprauslojās un noliecās pagrābt kārtējo auzu kumšķi.
Staļļa otrā galā nograbēja spainis. Viņš pagriezās un ieraudzīja no tālākā steliņģa izslejamies kādu galvu. Keita Mersera. Viņi brīdi vērās viens otrā.
- Labrit! — Fords izgrūda un savilka kaut ko līdzīgu bezrūpīgam smaidam.
- Labrit!
- Direktora asistente, stīgu teorijas speciāliste, pavāre un… staļļa meita? Tev piemīt daudz talantu. - Fords pūlējās runāt nebēdnīgā tonī. Kādreizējai draudzenei bija ari citi talanti, kurus viņš ar visiem spēkiem pūlējās izdzīt no prāta.
- Tā var teikt.
Viņa piespieda pie pieres cimdoto plaukstas virspusi un nāca klāt, nesdama spaini ar graudiem. Mirdzošajos matos bija ievi- jies salmu kušķītis. Viņa bija ģērbusies piegulošos džinsos, baltā, iestīvinātā vīriešu kreklā un apvalkātā džinsu jakā. Krekla augšējās podziņas bija vaļā, un viņš paguva saskatīt krūšu maigo izcilni.
Fords norija siekalas, un prātā neienāca nekas cits, kā vien izgrūst idiotisku frāzi:
- Tu esi apgriezusi matus.
- Jā, matiem ir tāds paradums augt.
Viņš nolēma neuzķerties uz izmestās ēsmas.
- Izskatās jauki, — vīrietis kokaini novilka.
— Tā ir tradicionālā japāņu frizūra umano-o manā izpildījumā.
Keitas mati no sākta gala bijis sasāpējis jautājums. Viņas māte japāniete gribēja, lai meita izvairās no visa japāniskā, neļāva savā mājā sarunāties japāniski un uzstāja, lai Keita audzē garus matus un nēsā tos izlaistus, kā amerikānietei pieklātos. Frizūras jautājumā Keita bija padevusies, taču, kad māte sāka dot mājienus, ka no Forda iznāktu nevainojams amerikāņu vīrs, uzreiz bija vieglāk meklēt vīrietī trūkumus.
Fords piepeši attapa, kāpēc sievietei ir jauna frizūra.
- Māte?
- Nomira pirms četriem gadiem.
- Izsaku līdzjūtību.
Klusuma bridis.
- Gribēji doties izjādē? - Keita vaicāja.
- Tāda doma bija.
- Nezināju, ka tu proti jāt.
- Kad man bija desmit gadu, es pavadīju vasaru tūristu rančo.
- Tādā gadījumā es neieteiktu izvēlēties Sprauslu, — viņa ar galvas mājienu norādīja uz balti raibo zirgu. - Kur tu esi iecerējis doties?
Fords izvilka no kabatas ASV Ģeoloģiskās izpētes departamenta sagatavotu karti un atlocīja to.
- Man bija padomā aizdoties uz Blekhorsu un apciemot ša- mani. Izskatās, ka ar auto jākratās divdesmit jūdzes pa sliktiem ceļiem. Bet ar zirgu, jājot pa taciņu galdkalna otrā pusē, jāceļo tikai sešas jūdzes.