FORDS AR BELJŪ PIEJĀJA pie takas, kur sākās augšupceļš, un pacēla acis pret akmeņiem, klintīm un kraujām. Zinot, cik labi Beljū prot izlavierēt pa līkumiem un grūti pārvaramām vietām, nebija vērts kāpt kājām. Viņš nolēma jāt.
Izsteidzies cauri spraugai klintī un nonācis uz galdkalna virsmas, Beljū metās auļos, acīmredzot nevarēdams vien sagaidīt, kad nokļūs stallī. Fords panikā iekrampējās seglu lokā, priecādamies, ka neviens neredz, cik muļķīgi viņš tagad izskatās. Apmēram vienos skatienam pavērās Nakajas klints un zemās akmens sienas visapkārt ielejai. Iejājis papeļu audzē, viņš izdzirdēja skarbus smieklus un ieraudzīja pa taciņu, kas veda no "Izabellas" uz apmetni, sparīgi kātojam kādu cilvēku.
Tas bija datorprogrammētājs Volkonskis. Garie, taukainie mati bija izspūruši, viņš izskatījās izvārdzis un saniknots, taču sejā viņam bija plats smīns kā jukušajam.
Fords apstādināja Beljū, aši nokāpa no zirga un uzveda uz taciņas, aizšķērsodams krievam ceļu.
- Sveicināti.
- Atvainojiet, — nomurkšķēja Volkonskis, grasīdamies apiet zirgam apkārt.
— Jauka dieniņa. Vai ne?
Volkonskis apstājās un blenza Fordā, viņa sejā rotājās nevaldāma niknuma pilns mākslots smaids.
- Jūs prasāt, vai ir jauka dieniņa? Un es atbildu — labākas dienas nekad nav bijis!
- Ak tā gan? — Fords pārjautāja.
- Kāda jums darīšana, antropolog? — vīrietis piešķieba galvu un atieza iebrūnos zobus, savilcis liekuļota uzjautrinājuma grimasi.
Fords piegāja tuvāk un nostājās rokas stiepiena attālumā.
- Spriežot pēc jūsu izskata, es teiktu, ka jums šī dieniņa nebūt nav jauka.
Volkonskis uzlika plaukstu Fordam uz pleca pārspīlēti un tēloti draudzīgā žestā, tad paliecās uz priekšu. Fordam sejā iesitās alkohola un cigarešu dūmu smārds.
- Iepriekš es kreņķējos. Tagad viss ir labi!
Viņš atgāza galvu un ieaurojās rēcošos smieklos. Ādamābols uz neskūtā kakla lēkāja augšup un lejup.
Aiz muguras atskanēja soļi. Volkonskis piepeši izslējās taisns.
- A, Pīter! — uzsauca Vordlo, kas tuvojās pa taciņu. - Un Vaimen Ford! Sveicināti! — Patīkamā, bet dīvainā kārtā ironiskā balss uzsvēra pēdējo vārdu.
Volkonskis satrūkās, dzirdot pienācēja sasveicināšanos.
- Nāc no bunkura, Pīter? — Vordlo vārdus caurvija draudīga pieskaņa.
Volkonskis smaidīja to pašu neprātīgo smaidu, taču Fords viņa acīs pamanīja nemieru — vai ari tās bija bailes?
- Apsarga žurnālā ierakstīts, ka tu tur biji visu nakti, — Vordlo turpināja. - Esmu par tevi noraizējies. Vai tev sanāk labi izgulēties, Pīter?
Volkonskis klusējot pagāja viņam garām un stīvi aizslāja pa taciņu.
Vordlo pagriezās pret Fordu, it kā nebūtu noticis nekas neikdienišķs.
- Jauka diena izjādei.
- Mēs taisni par to patērzējām, — Fords sausi atzīmēja.
- Kur jūs bijāt?
- Es nojāju lejā uz Blekhorsu iepazīties ar šamani.
— Un?
- Mēs iepazināmies.
Vordlo pakratīja galvu.
- Tas Volkonskis… Mūžīgi ar kaut ko nemierā. - Viņš spēra soli, bet tad apstājās. - Viņš nepateica neko… savādu, ko?
- Piemēram? — Fords jautāja.
Vordlo paraustīja plecus.
- Kas to lai zina? Viņš ir jūtami nestabils.
Fords vēroja, kā Vordlo, sabāzis kabatās prāvās ķetnas, aizso- ļoja pa taciņu. Apsargs bija tāds pats kā visi, tikpat tuvu lūzuma punktam, tikai daudz labāk prata to noslēpt.
11
EDIJS STĀVĒJA PIE TREILERA, turēdams rokā auksta ūdens glāzi, un vēroja sauli slīgstam aiz tālā apvāršņa. Lorenco nekur nemanīja — viņš bija nozudis apmēram pusdienlaikā, izgaisis tikpat klusi kā ieradies, nepabeidzis uzdotos darbus. Uz galda mētājās nesašķiroti apģērba gabali, un smiltis ap baznīcu nebija saslaucītas. Edijs vērās apvārsnī, un viņā verda aizvainojums. Nevajadzēja ļauties, lai viņu pierunā pieņemt Lorenco darbā. Jauneklis bija sēdējis cietumā par netīšu slepkavību — viņš bija vaļsirdīgi atzinies otrās pakāpes slepkavībā, lai izvairītos no bargākas apsūdzības. Puisis dzērumā kādu bija nodūris kautiņa laikā Gelupā. Nosēdējis tikai pusotru gadu. Kādas vietējās ģimenes lūgts, Edijs bija piekritis pieņemt viņu darbā, lai palīdzētu izpildīt Lorenco priekšlaicīgās atbrīvošanas prasības.
Liela kļūda.
Edijs iemalkoja vēso ūdeni un pūlējās apvaldīt kvēlojošās dusmas un aizvainojumu, kas bangoja viņā. Blūgepas tirgotājs vēl nebija piezvanījis, taču Edijs nešaubījās, ka tas notiks drīz. Tad būs nepieciešamie pierādījumi, un viņš varēs atbrīvoties no Lorenco uz visiem laikiem — indiānis nonāks aiz restēm, kur ir viņa īstā vieta. Pusotrs gads par slepkavību — nav brīnums, ka noziedzības līmenis rezervātā bija tik mežonīgi augsts.
Edijs iedzēra vēl vienu malku un uz rietošās saules fona pārsteigts pamanīja izplūdušas cilvēka aprises uz ceļa; nācējs palēnām tuvojās misijai. Viņš samiedza acis.
Lorenco.
Vīrietim nākot tuvāk, nedrošā gaita liecināja, ka indiānis ir piedzēries. Edijs sakrustoja rokas uz krūtīm un gaidīja. Sirds sitās aizvien straujāk gaidāmās smagās sarunas priekšnojautās. Šoreiz viņš neļaus, lai viņam staigā pa galvu.
Lorenco piegāja pie vārtiem, uz bridi atspiedās pret stabu un tad ienāca iekšā.
- Lorenco?
Navahs lēni pagrieza galvu. Acis bija asiņu pielijušas, muļķīgās bizītes pa pusei atpinušās, galvas lakatiņš sašķiebies uz vienas auss. Viņš izskatījās šausmīgi, sagumis un saliecies, it kā uz pleciem būtu uzkrautas visas pasaules sāpes.
- Nāc, lūdzams, šurp. Gribu ar tevi drusku parunāt.
Lorenco tikai skatījās.
- Tu mani nedzirdi, Lorenco?
Indiānis pagriezās un slāja drēbju kaudzes virzienā.
Edijs ātri pieskrēja un nostājās Lorenco ceļā. Indiānis apstājās un pacēla galvu, ielūkodamies Edijam acīs. No viņa plūda sīva burbona dvaka.
- Lorenco, tu ļoti labi zini, ka alkoholisko dzērienu lietošana ir priekšlaicīgas atbrīvošanas noteikumu pārkāpums.
Lorenco blenza, neteikdams ne vārda.
- Un tu aizgāji, nepabeidzis darbu. Man tavam uzraugam policijā jāatskaitās, vai tu veic savu darbu pienācīgi, un es viņam nemelošu. Es nemelošu. Es tevi atlaižu no darba.
Lorenco nokāra galvu. Edijs uz brīdi to noturēja par nožēlas izpausmi, bet tad izdzirdēja vieglu krekšķi. Lorenco sasmalstīja kaklā krēpas un pārslidināja pāri lūpām. Tās noplakšķēja smiltīs Edijam pie kājām kā gluma austere.
Edijs juta sirdi dauzāmies. Viņš bija pārskaities līdz neprātam.
- Tu te nespļaudies, kad es ar tevi runāju, kundziņ! - viņš pacēla balsi.
Lorenco paspēra soli sāņus, mēģinādams paiet garām Edijam, taču mācītājs strauji nostājās viņam ceļā. - Tu mani dzirdi? Vai tu esi tā piedzēries, ka nedzirdi?
Indiānis stāvēja un nekustējās.
- Kur tu dabūji naudu alkoholam?
Lorenco pacēla roku un ļāva tai noslīgt gar sāniem.
- Es tev uzdevu jautājumu.
- Man viens vīrs bija parādā. - Balss bija aizsmakusi.
- Ak tā gan? Kurš?
- Nezinu viņa vārda.
- Tu nezini viņa vārda, — Edijs atkārtoja.
Lorenco vēlreiz kūtri mēģināja paiet garām, un Edijs atkal aizšķērsoja ceļu. Viņam drebēja rokas.
- Bet es, redz, zinu, kur tu dabūji naudu. Tu to nozagi. No kolektes.